Nikolaītu mācības.

William Branham.

Lasīt pilnu kontu...
Pergamas Draudzes Periods.

Atklāsmes 2:15,
"Tev tur ir arī daži Nikolaītu mācības cienītāji. Šo mācību Es ienīstu."

Jūs atceraties, ka Efezas Periodā es skaidroju, ka vārds “nikolaīts” ir cēlies no diviem grieķu vārdiem: nikao, kas nozīmē “pakļaut”, un laos, kas nozīmē “parastie draudzes locekļi”. Nikolaīts nozīmē: “pakļaut draudzes locekļus”. Un tā, kāpēc gan tas ir tik briesmīgi? Tas ir briesmīgi, jo Dievs Savu draudzi nekad nav nodevis kādas ievēlētas vadības rokās, kurai ir politiska domāšana. Savu draudzi Viņš ir ielicis tādu vīru pārraudzībā, kuri ir Dieva ordinēti, Gara piepildīti un dzīvo saskaņā ar Dieva Vārdu, kuri ved cilvēkus, barojot viņus ar Vārdu. Viņš nav sadalījis cilvēkus šķirās, lai svētā garīdzniecība vestu cilvēku masas. Tas ir tiesa, ka vadītājiem ir jābūt svētiem, bet tādai ir jābūt arī visai sanāksmei. Turklāt, nav nevienas vietas Dieva Vārdā, kas teiktu, ka garīdznieki, kalpotāji vai kāds cits ir starpnieki starp Dievu un cilvēkiem; un tāpat nav teikts, ka viņi būtu atdalīti (garīdznieki no pārējiem) Kunga pielūgsmē. Dievs vēlas, lai visi Viņu mīl un Viņu pielūdz kopā; bet nikolaītisms šos rīkojumus iznīcina, un to vietā atdala kalpotājus no ļaudīm un padara līderus par pavēlniekiem, nevis par kalpiem. Lūk, šī mācība faktiski iesākās kā darbi pirmajā periodā. Izskatās, ka šī problēma slēpjas divos vārdos: “vecaji” (presbiteri) un pārraugi (bīskapi)[Latv. Bībelē “sargi”, Apustuļu darbi 20:28-Tulk.]. Lai arī Svētie Raksti rāda, ka katrā draudzē ir vairāki vecaji, tomēr daži no viņiem sāka mācīt (tostarp arī Ignācijs), ka bīskaps nozīmē augstāka stāvokļa personu jeb autoritāti un kontroli pār draudzes vecajiem. Lūk, patiesība tāda, ka vārds “vecajs” nozīmē to, kas ir šis cilvēks; bet vārds “bīskaps” nozīmē šī paša cilvēka pienākumus (amatu). Vecajs ir cilvēks; bīskaps ir šī cilvēka amats (pienākumi). Vārds “vecajs” vienmēr ir attiecies un vienmēr attieksies tikai uz cilvēka hronoloģisko vecumu - cik ilgu laiku viņš ir iekš Tā Kunga. Viņš ir vecajs nevis tāpēc, ka būtu ievēlēts, ordinēts u.t.t., bet gan tāpēc, ka viņš ir VECĀKS. Viņš ir vairāk pieredzējis, sagatavots, nav iesācējs, viņam var uzticēties, jo viņam ir pieredze un laika gaitā pierādīta kristieša pieredze. Bet nē, šie bīskapi neturējās pie Pāvila vēstulēm, bet drīzāk atsaucās uz gadījumu, kad Apustuļu Darbu grāmatas 20. nodaļā Pāvils no Milētas uz Efezu ataicināja vecajus. Nodaļas 17. pantā ir rakstīs, ka tika ataicināti “vecaji”, bet 28. pantā viņi ir nosaukti par pārraugiem [sargiem] (bīskapiem). Taču šie bīskapi (bez šaubām - politiski domājoši un varaskāri) uzstāja, ka Pāvils ar šo vārdu “pārraugs” (bīskaps) esot domājis ko vairāk nevis vienkāršu vecaju, kurš oficiāli ieņēma šo stāvokli tikai savā draudzē. Viņuprāt, bīskaps tagad bija tāds, kurš bija autoritatīvs daudziem vietējiem līderiem. Tāds uzskats neatbilda ne Svētajiem Rakstiem, ne vēsturei, tomēr uz šāda veida kārtību nosliecās pat tāds cienījams vīrs kā Polikarps. Tādējādi tas, kas pirmajā periodā iesākās kā darbi, bija kļuvis par burtisku mācību, un tā tas ir šodien. Bīskapi joprojām apgalvo, ka viņiem ir vara kontrolēt cilvēkus un izrīkoties ar viņiem pēc saviem ieskatiem, nozīmējot viņus tādā kalpošanā, kādā paši vēlas. Ar to tiek noraidīta Svētā Gara vadība, Kurš pateica: “Nošķiriet Man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es viņus esmu aicinājis!” Tas ir anti-Vārds un anti-Kristus. Mateja Evaņģēlijs 20:25-28: “Bet Jēzus pieaicināja tos un sacīja: 'Jūs zināt, ka valdnieki ir kungi pār tautām un lielie kungi tās apspiež. Bet pie jums tā nebūs būt; bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps; tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem'.”

Mateja Evaņģēlijs 23:8-9: “Bet jums nebūs saukties par rabi; jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi. Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs.” Lai padarītu to vēl skaidrāku, atļaujiet izskaidrot nikolaītismu, lūk, šādā veidā. Jūs atceraties, ka Atklāsmes Grāmatas 13:3 ir teikts: “Viena no viņa galvām bija kā uz nāvi ievainota, bet tā nāves brūce atkal tika dziedināta. Visa zeme noraudzījās uz zvēru ar izbrīnu.”

Un tā, mēs zinām, ka šī ievainotā galva bija pagāniskā Romas Impērija, šis varenais pasaules politiskais spēks. Šī galva no jauna izslējās kā “Romas Katoļu garīgā impērija”. Tagad skatieties uzmanīgi. Ko tādu darīja politiskā pagānu Roma, kas bija viņas panākumu pamatā? Tā “skaldīja un valdīja”. Tieši tā bija Romas sēkla - sadalīt un iekarot. Viņas dzelzs zobi plosīja un aprija. Ikviens, kuru viņa saplosīja un aprija, piecelties vairs nespēja, kā tas bija ar Kartāgu, kuru viņa iznīcināja un nokaisīja ar sāli. Tā pati dzelzs sēkla viņā saglabājās, kad viņa uzcēlās kā viltus draudze, un nemainījās arī viņas politika - skaldīt un valdīt. Tas ir nikolaītisms, un Dievs to ienīst.

Lūk, tas ir vispārzināms vēsturisks fakts, ka, šiem maldiem iezogoties draudzē, cilvēki sāka sacensties par bīskapa vietu, kā rezultātā šo amatu sāka piešķirt visizglītotākajiem un materiāli progresīvākajiem un politiski domājošajiem vīriem. Cilvēciskās zināšanas un programma sāka pārņemt Dievišķās gudrības vietu, un Svētais Gars vairs nekontrolēja. Tas patiešām bija šausmīgs ļaunums, jo bīskapi sāka apgalvot, ka vairs nav nepieciešams tīrs kristīgs raksturs, lai kalpotu ar Vārdu vai veiktu baznīcas rituālus, jo svarīgāki esot elementi un ceremonijas. Tas ļāva ļauniem cilvēkiem (pavedējiem) saplosīt ganāmpulku.

Kad bija pieņemta šī cilvēciskā mācība par bīskapu paaugstināšanu tādā pozīcijā, kura nav saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, nākamais solis bija izsniegt dažādu rangu titulus, kas rezultātā pārauga reliģiskā hierarhijā; jo drīz vien pār bīskapiem uzradās arhibīskapi, bet pāri šiem arhibīskapiem - kardināli, un Bonifācija III laikā virs visiem jau bija pāvests, pontifiks.

Šai nikolaītu mācībai un kristietības apvienošanai ar babilonismu galu galā bija jānoved pie tā, ko redzēja pravietis Ecehiēls 8. nodaļā 10. pantā: “Kad es iegāju, es redzēju tur dažādu rāpuļu un nešķīstu dzīvnieku, un arī dažādu Israēla nama elku attēlus, kas visapkārt bija uzzīmēti uz sienas.” Atklāsmes Grāmata 18:2-3: “Viņš sauca spēcīgā balsī: 'Kritusi, kritusi lielā Bābele! Tā kļuvusi par ļauno garu mājokli, par visu nešķīsto garu mitekli un par visu nešķīsto un ienīsto putnu mitekli. Jo visas tautas ir dzērušas no viņas netiklības dusmu vīna.'”

Lūk, daudzi cilvēki šai nikolaītu mācībai (šai kārtībai, kas bija ieviesta draudzē) nepiekrita, jo viņu rokās reizēm nonāca vēstules vai apcerējumi par Vārdu, kurus bija uzrakstījuši dievbijīgi vīri. Un ko tad izdarīja baznīca? Tā izslēdza šos taisnprātīgos skolotājus un sadedzināja šos rakstu ruļļus. Viņi sacīja: “Lai lasītu un saprastu Vārdu, ir vajadzīga speciāla izglītība. Nu, pat Pēteris teica, ka daudzas lietas, par kurām rakstīja Pāvils, bija grūti saprotamas.” Kad cilvēkiem tika atņemts Vārds, drīzumā jau cilvēki klausījās tikai to, kas bija sakāms priesterim, un darīja to, ko viņš tiem teica darīt. To viņi sauca par Dievu un Viņa svēto Vārdu. Viņi ieguva varu pār cilvēku prātiem un dzīvēm un padarīja tos par despotiskas garīdzniecības kalpiem.

Ja jums ir vajadzīgs pierādījums, ka Katoļu Baznīca pieprasa cilvēku dzīves un prātus, vienkārši ieklausieties rīkojumā, kuru izdeva Teodisijs X.

Teodosija X Pirmais Edikts (Šis edikts tika izdots uzreiz pēc tam, kad viņu bija nokristījusi Romas Pirmā Draudze): “Mēs, trīs imperatori, vēlamies, lai visi mūsu padotie stingri un nelokāmi turas pie tās reliģijas, kuru romiešiem iemācīja svētais Pēteris un kura ir uzticīgi saglabāta caur tradīciju, un kuru tagad māca Romas pontifiks (pāvests) Damasijs un Aleksandrijas bīskaps Pēteris, apustuliskā svētuma vīrs, saskaņā ar apustulisko tradīciju un Evaņģēlisko mācību; lai mēs ticam vienam Dievam Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, kas ir vienlīdzīgā majestātē Svētajā Trīsvienībā. Mēs pavēlam, lai šīs ticības sekotāji tiktu saukti par ”Katoļu Kristiešiem“; mēs apzīmējam visus šos nejēdzīgos citu reliģiju sekotājus ar kaunpilno vārdu ”ķeceri“ un aizliedzam saukt viņu sapulces par ”baznīcām“. Piedevām dievišķās tiesas nosodījumam, viņiem pienākas saņemt to smago sodu, kādu mūsu autoritāte, dievišķās gudrības vadīta, uzskatīs par piemērotu uzlikt...”

Piecpadsmit soda likumi, kurus šis imperators izdeva piecpadsmit gados, atņēma evaņģēliskajiem kristiešiem visas tiesības izpaust savu reliģiju, izslēdza viņus no visiem civilajiem amatiem, un draudēja viņiem ar naudas sodiem, konfiskāciju, izraidīšanu un dažos gadījumos pat ar nāvi.

Vai jūs zināt, ka šodien mēs ejam tieši uz to pašu?

Romas Katoļu Baznīca sauc sevi par Mātes baznīcu. Viņa sauc sevi par pirmo jeb oriģinālo baznīcu. Tā ir absolūta patiesība. Viņa arī bija šī oriģinālā Romas Pirmā Draudze, kura atkāpās un iegāja grēkā. Viņa bija pirmā, kura organizējās, un viņā tika atrasti šie darbi, bet pēc tam arī nikolaītisma mācība. Neviens nenoliegs, ka viņa ir māte. Viņa ir māte, un viņa ir dzemdējusi meitas. Lūk, meita dzimst no sievietes. Kāda sieviete, tērpta sarkanā audumā, sēž uz septiņiem Romas pakalniem. Viņa it netikle un ir dzemdējusi meitas. Šīs meitas ir protestantu draudzes, kuras izgāja no viņas, bet uzreiz pēc tam atkal organizējās un atgriezās nikolaītismā. Šī meitu-draudžu māte ir nosaukta par netikli - tā ir sieviete, kura nebija uzticīga savam laulības zvērestam. Viņa bija salaulāta ar Dievu, bet pēc tam devās ārlaulības sakaros ar velnu, un šajā viņas netiklībā viņa dzemdēja meitas, kuras ir tieši tādas pašas kā viņa. Šis mātes un meitas savienojums ir anti-Vārds, anti-Gars, un galarezultātā - anti-Kristus. Jā, ANTIKRISTS.

Lūk, pirms doties tālāk, es gribu pieminēt, ka šie agrīnie bīskapi domāja, ka viņi ir augstāki par Vārdu. Viņi stāstīja cilvēkiem, ka viņi var piedot to grēkus, ja viņi tos izsūdzēs. Tā nekad nav bijusi patiesība. Otrajā gadsimtā viņi iesāka kristīt bērnus. Faktiski viņi praktizēja atdzimšanas kristības. Nav brīnums, ka šodien cilvēki ir tādā apjukumā. Ja jau toreiz, tik neilgi pēc Vasarsvētku dienas viņi bija tādā apjukumā, tad šodien, 2000 gadus pēc oriģinālās patiesības saņemšanas, viņi ir ārkārtīga izmisuma stāvoklī.

Ak, Dieva Draudze, ir tikai viena cerība! Atgriezieties pie Vārda un palieciet ar to!

Lasīt pilnu kontu... Pergamas Draudzes Periods.

Bet šī ir derība, ko es nodibināšu ar Izraēļa namu pēc šīm dienām, saka Kungs: Es likšu savus likumus viņu prātā un ierakstīšu tos viņu sirdīs, un es būšu viņiem Dievs, un viņi būs mana tauta.

Ebrejiem 8:10