Balaāma mācība.

William Branham.

Lasīt pilnu kontu...
Pergamas Draudzes Periods.

Atklāsmes 2:14,
"Tev tur ir daži Balaama mācības turētāji, kas mācīja Balaku celt apgrēcību Israēla bērnu vidū, ēst elku upurus un piekopt netiklību."

Lūk, ja draudzē ir nikolaītu sistēma, tad tur noteikti ienāks arī šī otra mācība. Redziet, ja jūs aizvācat Dieva Vārdu un Gara kustību (tiem, kas Mani pielūdz, būs pielūgt Garā un patiesībā), tad jums nāksies cilvēkiem piedāvāt citu pielūgsmes veidu kā aizvietotāju, bet šī aizvietošana izraisa balaamismu.

Ja mēs gribam saprast, kas šī Balaama mācība ir Jaunajā Derībā, tad mums labāk atgriezties pagātnē un paskatīties, kas tā bija Vecās Derības draudzē, tad piemērot to šim trešajam draudzes periodam un pēc tam pārnest to uz mūsdienām.

Šis stāsts ir atrodams Ceturtajā Mozus Grāmatā no 22. līdz 25. nodaļai. Lūk, mēs zinām, ka Israēls bija Dieva izredzētā tauta. Viņi bija sava laika Vasarsvētku dienas draudze. Viņi bija atraduši patvērumu zem asinīm, visi viņi bija saņēmuši kristību Sarkanajā jūrā, un viņi iznāca no ūdeņiem, dziedot Garā un dejojot Svētā Gara spēkā, pravietei Mirjamai spēlējot savu tamburīnu. Nu, pēc tam, kad ceļā bija pavadīts noteikts laiks, šie Israēla bērni nonāca pie Moāba. Vai jūs atceraties, kas bija Moābs? Viņš bija Lata dēls no vienas viņa paša meitas, bet Lats, savukārt, bija Ābrahama brāļadēls, tāpēc Israēls un Moābs bija radinieki. Es gribu, lai jūs to ieraugāt. Moābieši zināja patiesību, neskatoties uz to, vai viņi to ievēroja vai nē.

Un tā, Israēls pienāca pie Moāba robežām un aizsūtīja pie ķēniņa vēstnešus, sakot: “Mēs esam brāļi. Atļaujiet mums šķērsot jūsu zemi. Ja mūsu ļaudis vai mūsu dzīvnieki kaut ko apēdīs vai izdzers, mēs ar prieku par to samaksāsim.” Taču ķēniņš Balaks ārkārtīgi satraucās. Būdams šīs nikolaītu grupas galva, viņš it nemaz netaisījās atļaut draudzei šķērsot zemi ar tās zīmēm un brīnumiem un dažādām Svētā Gara izpausmēm, jo no viņu sejām staroja Dievišķā godība. Tas bija pārāk riskanti, jo viņš varēja pazaudēt kādus no sava bara. Tāpēc Balaks neļāva Israēlam iziet cauri viņa zemei. Patiesībā, viņš no viņiem tik ļoti baidījās, ka devās pie algota pravieša vārdā Balaams [Latv. Bībelē viņš tiek saukts gan par Balaamu, gan Bileāmu-Tulk.] un lūdza viņu būt par starpnieku starp viņu un Dievu, lai izlūgtos no Visuvarenā, lai Viņš nolād Israēlu un padara tos nespēcīgus. Un Balaams, dedzīgi vēloties iesaistīties politikā un kļūt par ievērojamu vīru, ar lielu prieku piekrita. Taču viņš saprata, ka viņam bija jātuvojas Dievam un jāsaņem audience pie Viņa, lai varētu šo tautu nolādēt, tā kā pats no sevis viņš to izdarīt nevarēja; un viņš gāja paprasīt Dievam, vai Tas viņam atļaus iet. Vai tas nelīdzinās tiem nikolaītiem, kuri mums ir šodien? Viņi nolād ikvienu, kas neiet tieši pa viņu ceļu.

Kad Balaams paprasīja Dievam atļauju doties, Dievs viņam atteica. Ak, cik tas bija sāpīgi! Taču Balaks uzstāja, solīdams viņam vēl lielāku atlīdzību un godu. Tad Balaams atkal devās pie Dieva. Lūk, ar vienu atbildi no Dieva vajadzētu būt bijis gana, taču ne jau stūrgalvīgajam Balaamam. Kad Dievs redzēja viņa samaitātību, Viņš pateica, lai tas ceļas un iet. Tas tad nu žigli apsegloja ēzeli un devās ceļā. Viņam būtu vajadzējis aptvert, ka tā bija tikai Dieva pieļaujamā griba un ka viņš nevarēs viņus nolādēt, pat ja viņš jātu divdesmit reizes un mēģinātu divdesmit reizes. Cik ļoti šim Balaamam līdzinās mūsdienu cilvēki! Viņi tic trim Dieviem, kristās trīs titulos, bet nevis Jēzus Kristus Vārdā, un tomēr Dievs sūta pār viņiem Garu, kā Viņš sūtīja Balaamam, un viņi ies tālāk, ticēdami, ka ar viņiem viss ir pilnīgā kārtībā, bet faktiski šādi viņi ir īsti balaamieši. Redzat šo Balaama [Bileāma] mācību? Labi, ejiet vien; dariet pēc sava prāta. Viņi saka: “Nu, Dievs mūs ir svētījis, viss droši vien ir labi.” Es zinu, ka Viņš jūs ir svētījis, es to nenoliedzu. Taču tas ir tas pats organizēšanās maršruts, pa kuru devās Balaams. Tā ir nepakļaušanās Dieva Vārdam. Tā ir viltus mācība.

Un tā, Balaams pa galvu, pa kaklu metās ceļā, kamēr viņam priekšā nenostājās eņģelis no Tā Kunga. Taču domas par apbalvojumiem, slavu un naudu bija padarījušas šo pravieti (bīskapu, kardinālu, priekšsēdētāju, galveno pārraugu) tik aklu pret Garīgām lietām, ka viņš nespēja saskatīt šo eņģeli, kurš stāvēja ar izvilktu zobenu. Viņš tur bija nostājies, lai apturētu nesaprātīgo pravieti. Ēzelītis viņu ieraudzīja un centās izvairīties te uz vienu, te uz otru pusi, līdz galu galā piespieda Balaama kāju pie mūra sienas. Ēzelis apstājās un tālāk negāja. Viņš nespēja. Tāpēc Balaams nolēca un sāka viņu sist. Tad ēzelis sāka ar Balaamu runāt. Dievs ļāva, lai šis ēzelis runā mēlēs. Šis ēzelis nebija hibrīds; viņš bija oriģinālā sēkla. Aklajam pravietim viņš teica: “Vai tad es neesmu tavs ēzelis, un vai tad es neesmu tevi uzticīgi vadājis?” Balaams atbildēja: “Jā, jā, tu esi mans ēzelis un līdz pat šai dienai tu mani uzticīgi vadāji, bet, ja es nevarēšu tevi piespiest kustēties, tad nositīšu...Ēē! Kas tad tas? Es runāju ar ēzeli? Jocīgi, man izklausījās, it kā ēzelis runātu, un es viņam atbildēju.”

Dievs vienmēr ir runājis mēlēs. Viņš runāja Belsacara dzīrēs un pēc tam Vasarsvētku dienā. Un Viņš atkal to dara šodien. Tas ir brīdinājums, ka tuvojas Dieva sods. Tad šis eņģelis tapa redzams Balaamam. Viņš pateica Balaamam, ka, ja nebūtu ēzeļa, tad viņš jau būtu miris, jo bija kārdinājis Dievu. Taču, kad Balaams apsolīja doties mājās, viņam tika pateikts, lai dodas vien tālāk; tomēr viņš tika brīdināts, lai saka tikai to, ko viņam iedos Dievs.

Un tā, Balaams atjāja un uzcēla septiņus altārus, lai upurētu uz tiem šķīstus dzīvniekus. Viņš nokāva aunu, kas simbolizēja Mesijas atnākšanu. Viņš zināja, kas ir jādara, lai tuvotos Dievam. Ar mehāniku viņam viss bija kārtībā, bet ne ar dinamiku; tāpat kā šodien. Vai tad jūs neredzat šos nikolaītus? Tur ielejā atradās Israēls, kas pienesa tādus pašus upurus un darīja tās pašas lietas, taču tikai Israēlu pavadīja zīmes. Tikai Israēla vidū bija Dievs. Ārišķīgas ceremonijas jūs nekur neaizvedīs; tās nevar aizvietot Gara izpausmes. Tieši tas notika Nikejā. Viņi pārliecināja cilvēkus pieņemt Balaama [Bileāma] mācību un nevis Dieva mācību. Un tur viņi klupa; jā, viņi nokrita. Viņi kļuva par miroņiem. Kad upuris bija pienests, Balaams bija gatavs pravietot. Taču Dievs sasaistīja viņa mēli, un viņš nespēja Israēlu nolādēt. Viņš viņus svētīja.

Balaks bija ļoti saniknots, taču pravietojums bija tāds, kāds tas bija - Balaams nespēja neko izmanīt. Tas bija pateikts caur Svēto Garu. Tāpēc Balaks lika Balaamam nokāpt zemāk, ielejā, un palūkoties uz tālākajām, atpalikušajām rindām, varbūt tad radīsies kāda iespēja viņus nolādēt. Tieši šo taktiku, kuru izmantoja Balaks, viņi izmanto arī šodien. Lielās konfesijas skatās uz mazajām grupiņām no augšas uz leju, un, ja pamana viņu vidū kaut ko tādu, kā dēļ var sarīkot skandālu, viņi ceļ to gaismā un izkliedz uz visām pusēm. Ja šie modernisti dzīvo grēkā, neviens par to neko nesaka, bet lai tikai kāda liksta gadās vienam no izredzētajiem - par to skandinās katra avīze pa visu valsti. Jā, Israēlam bija savas sliktās (miesiskās) puses; viņiem bija tādas puses, kas nebija uzslavas cienīgas. Tomēr, neraugoties uz viņu nepilnībām, pēc Dieva nodoma (kas īstenojas caur izredzētību), caur žēlastību un nevis caur darbiem, DIENĀ VIŅIEM BIJA MĀKONIS UN NAKTĪ UGUNS STABS, VIŅIEM BIJA PĀRŠĶELTĀ KLINTS, BRONZAS [vara] ČŪSKA, ZĪMES UN BRĪNUMI. Viņi bija apstiprināti nevis paši sevī, bet Dievā.

Lasīt pilnu kontu... Pergamas Draudzes Periods.

Klausies, Israēl, tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs!

5.Mozus 6:4