Septītais Zīmogs.
<< iepriekšējo
nākamo >>
Klusums debesīs.
William Branham.Lasīt pilnu kontu... Septītais Zīmogs.
Un turklāt mēs tagad redzam, ka tas...mēs... Kungs ļāva mums paņemt Rakstus, Svētos Rakstus, to, ko paredzēja Jēzus. Un vai tad mēs paši būtu to ieraudzījuši? Un, lūk, atnāk, atver un izskaidro. Savā sprediķī, uz to atbildēdams, Viņš pilnīgi precīzi parādīja Sešus no Zīmogiem, bet Septīto Viņš izlaida. Redzat? Bet, kad bija atvērti tie Zīmogi, Dievs (pievērsiet tam uzmanību), Viņš vispār nesāka atvērt nevienu simbolu no Septītā Zīmoga. Redzat? Tas ir pilnīgs noslēpums pie Dieva. Ievērojiet. Tagad mēs izlasīsim no Bībeles, no Septītā Zīmoga. Tas ir Atklāsmes Grāmatas 8. nodaļā.
Kad atvēra septīto zīmogu, tad iestājās klusums debesīs kādu pusstundu.
[Tas arī ir viss, kas par to ir pateikts.]Un tā, neviens no mums to nezina. Taču es...es izstāstīšu jums manu atklāsmi par to. Lūk, man nav nosliece uz fanātismu. Ja tā ir, tad es to nezinu. Saprotat? Es...es neļaujos visādām aizdomīgām lietām un izdomām. Es esmu runājis dažas lietas, kuras, iespējams, dažiem cilvēkiem šķita dīvainas. Taču, kad uzreiz pēc tam atnāk Dievs un to apstiprina, un saka, ka tā ir Patiesība, tad tas ir Dieva Vārds. Saprotat? Šādi tas var šķist dīvaini. Saprotat? Un tā, tikpat droši kā tas, ka šovakar es stāvu uz šīs platformas, man ir atklāsme, kas atklāja, ka tas sastāv no trim daļām. Ar Dieva palīdzību es parunāšu ar jums par vienu no šīm daļām. Bet pēc tam jūs... No sākuma izlasīsim to. Lūk, ir šī atklāsme, lai sāktu to, ko es gribu jums izstāstīt, kas tas ir. Tur jau tā lieta, ka tas... tie Septiņi Pērkoni, kurus viņš dzirdēja dārdam, bet viņam bija aizliegts pierakstīt - lūk, kur ir tas noslēpums, kas atrodas aiz šiem Pērkoniem, kuri dārdēja pēc kārtas.
Un tā, kāpēc? Ziniet, pierādīsim to. Kāpēc? - Tas ir noslēpums, par kuru neviens nezina. Jānim bija aizliegts par to rakstīt, pat... pat pierakstīt par to kādu simbolu. Kāpēc? Lūk, kāpēc nebija nekādas aktivitātes Debesīs - tas varbūt būtu nejauši atklājis to noslēpumu. Vai tagad jūs to saprotat? [Sanāksme saka: “Āmen.”-Tulk.] Ja jau tas ir tik varens, tam ir jābūt iekļautam, jo tam ir jānotiek. Taču, kad Septiņi Pērkoni... Tagad skatieties. Kad iznāca septiņi eņģeļi, lai pūstu savas bazūnes, bija viens pērkons. [Brālis Branhams klauvē pa kanceli-Tulk.] Kad pulcējās Israēls, skanēja bazūne. Kad “laika vairs nebūs”, pēdējā bazūne, viens pērkons. Bet šeit veseli Septiņi Pērkoni viens pēc otra: viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi - tas ir pilnīgs skaitlis. Septiņi Pērkoni runāja viens pēc otra, tas ir, vienkārši: viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi - pēc kārtas. [Brālis Branhams septiņas reizes klauvē pa kanceli-Tulk.] Toreiz Debesis nespēja to pierakstīt. Debesis nevar par to zināt un arī neviens cits nevar, jo nebija kam notikt. Tas ir atpūtas laiks. Tas bija tik vareni, ka arī eņģeļiem tas palika noslēpums. Kāpēc? - Ja sātanam izdotos to uzzināt, tad viņš varētu izdarīt lielu kaitējumu. Tas ir vienīgais, ko viņš nezina. Lūk, viņš var iztulkot visu, ko vien vēlas, un atdarināt jebkuru dāvanu. [Brālis Branhams brītiņu klusē-tulk.] (Es ceru, ka jūs to apgūstat.) [Sanāksme saka: “Āmen!”-Tulk.] Taču to uzzināt viņš nevar. Tas pat Vārdā nav ierakstīts. Tas ir pilnīgs noslēpums. Eņģeļi, pilnīgi viss apklusa. Ja viņi būtu izdarījuši kaut vienu kustību, tas būtu varējis kaut ko darīt zināmu, tāpēc viņi vienkārši apklusa, pārstāja spēlēt arfas. Viss apstājās.
Septiņi, pilnīgs Dieva skaitlis. Septiņi [Brālis Branhams septiņas reizes klaudzina pa kanceli-Tulk.], viens pēc otra. Septiņi Pērkoni runāja viens pēc otra, it kā viņi kaut ko izskaidrotu. Ievērojiet, tajā brīdī Jānis sāka to pierakstīt, bet Viņš pateica: “Neraksti to.” Jēzus par to nekad nerunāja. Jānis nedrīkstēja to pierakstīt. Eņģeļi neko par to nezina. Kas tad tas ir? Tas ir tas, par ko Jēzus sacīja, ka pat Debesu eņģeļi neko par to nezina. Saprotat? Saprotat? Viņš Pats to nezināja, sacīja, ka to zina tikai Dievs. Taču Viņš mums sacīja, ka tad, kad mēs ieraudzīsim, kā parādās tās pazīmes... Vai tagad mēs kaut ko sākam saprast? [Sanāksme saka: “Āmen.” -Tulk.] Labi. Ievērojiet, mēs redzam, kā parādās tās zīmes. Saprotat? Ja vien sātans varētu to uzzināt...
Ja jūs gribat, lai kaut kas notiek... Nu, te jums vajadzēs noticēt man uz vārda. Ja es plānoju kaut ko izdarīt, es labāk nevienam par to nestāstu. Ne jau tāpēc, ka tas cilvēks to izstāstīs, taču to izdzirdēs sātans. Saprotat? Viņš nevar to uzzināt tur manā sirdī, kamēr Dievs to ir aizvēris ar Svēto Garu, un tad tas ir starp mani un Dievu. Saprotat? Viņš neko par to nezina, kamēr tu to neizsaki, un tad viņš to izdzird. Un es esmu centies... Es pasaku cilvēkiem, ka es darīšu to un to, un redzu, ka velns nogriež visus ceļus, ko vien var, lai nokļūtu tur pirms manis. Bet, ja es saņemu atklāsmi no Dieva un vienkārši neko par to nerunāju, tad tas ir citādāk. Atcerieties, sātans centīsies atdarināt. Viņš centīsies atdarināt pilnīgi visu, ko darīs Draudze. Viņš ir centies tā darīt. Mēs to redzam, skatoties uz antikristu. Bet šis ir vienīgais, ko viņš nespēs atdarināt. Tam nebūs nekādu pakaļdarinājumu, jo viņš to nezina. Un viņam to nekādi neuzzināt! Tas ir Trešais Rāviens. Viņš par to nezina pilnīgi neko! Saprotat? Viņš to nesaprot.
Taču zem tā atrodas noslēpums! [Brālis Branhams klauvē pa kanceli-Tulk.] Slava Dievam Augstībā! Visu savu atlikušo dzīvi es vairs nespēšu domāt kā senāk. Kad es ieraudzīju... Lūk, es nezinu, kas... Es zinu, kāds ir nākamais solis, bet es nezinu, kā to izskaidrot. Tas būs drīz. Es to šeit pierakstīju, kad tas notika (ja vien varat to šeit saskatīt): “Apstājies. Tālāk par, lūk, šejieni neej.” Man nav tieksmes uz fanātismu, es vienkārši saku Patiesību. Bet vai jūs atceraties to mazo zābaciņu, ka es vienmēr centos izskaidrot, ka dvēsele atrodas blakus tam un tam, un iekšējo sirdsapziņu, un visu pārējo. Un tas noveda vienīgi pie tā, ka sākās ļoti daudzi pakaļdarinājumi: arī viņiem tagad vajadzēja turēt cilvēka roku un just vibrāciju - nu jau visiem rokās bija vibrācija. Bet vai jūs atceraties, kā Viņš pacēla mani tur un sacīja: “Tieši tas ir Trešais Rāviens, un neviens to nezinās.” Vai jūs atceraties? [Sanāksme saka: “Āmen.” -Tulk.] Vīzijas vienmēr ir piepildījušās. Tās ir pilnīgi precīzas.
Tagad paskatieties. Vai atceraties to vīziju par plejādi? (Čārlij, es...lūk, kur tur esi.) Es jums sacīju, ka šajā nedēļā notika kaut kas, ko jūs... Tas bija jums visapkārt, bet man gribējās zināt, vai jūs to ievērojāt. Vai atceraties to plejādi vīzijā par eņģeļiem, kad es aizbraucu no šejienes, lai dotos uz Arizonu? [Sanāksme saka: “Āmen.” -Tulk.] Vai atceraties sprediķi “Kāds ir pareizs laiks, kungi?” [“Āmen.”] Vai jūs to atceraties? Ievērojiet, tur bija tikai viens varens pērkona dārdiens, un parādījās septiņi eņģeļi. Vai pareizi? [“Āmen.”] Viens pērkona sprādziens, un parādījās septiņi eņģeļi. Tad es redzēju, ka Jērs atdarīja pirmo no septiņiem zīmogiem un dzirdēju pirmo no četrām dzīvajām būtnēm sakām kā pērkona balsī: nāc [un skaties]! Ievērojiet, viens pērkons, Septiņi Vēstījumi, kuri bija aizzīmogoti un varēja tikt atvērti tikai pēdējās dienās, šajā periodā. Vai saprotat, ko es gribu pateikt?
Un tā, vai jūs ievērojāt noslēpumainību, kas bija šajā nedēļā? Tas bija tieši tas. Lūk, kas tas bija. Tā nebija cilvēciska būtne, ne jau cilvēks. Tie bija Tā Kunga eņģeļi. Ievērojiet. Lūk, šeit sēž trīs liecinieki tam, ka pirms nedēļas, nedaudz vairāk kā pirms nedēļas es biju augstu, dziļi kalnos netālu no Meksikas kopā ar diviem brāļiem, kuri sēž šeit. Es rāvu nost no savām biksēm dadžus jeb sunīšus, un atskanēja tāds sprādziens, kas šķita teju vai noslaucīs kalnus. Tā ir taisnība. Es nestāstīju saviem brāļiem, taču viņi ievēroja pārmaiņas. Un Viņš man sacīja: “Tagad gatavojies. Dodies uz austrumiem. Lūk, tās vīzijas skaidrojums.” Saprotat? Un tā, lai jūs zinātu: brālis Sotmans nenošāva to dzīvnieku, kuru viņš medīja. Mēs centāmies to viņam dabūt. Un Viņš sacīja: “Šovakar tā būs kā zīme priekš tevis -viņam nekas nesanāks. Tieši tagad tev sevi ir jāvelta to eņģeļu apciemojumam.” Un es biju ārkārtīgi satraukts, jūs atceraties. Un es biju rietumos. Eņģeļi virzījās uz austrumiem. Un, kad viņi lidoja garām, es tiku aizrauts līdz ar tiem (atceraties?), virzījās uz austrumiem.
-----
Un vai jūs ievērojāt, ka tas viens eņģelis (es stāstīju) bija neparasts eņģelis? Viņš man šķita īpašāks nekā tie visi pārējie. Vai jūs to atceraties? [Sanāksme saka: “Āmen.”- Tulk.] Viņi bija izvietoti plejādē - trīs pa malām un viens augšā. Un tas, kurš atradās, lūk, šeit, man vistuvāk, skaitot no kreisās uz labo pusi, sanāk, bija septītais eņģelis. Viņš bija spožāks un nozīmēja man vairāk nekā tie pārējie. Vai atceraties? Es stāstīju, ka viņam bija šādi izgrieztas krūtis un viņš, lūk, šādi lidoja uz austrumiem. Vai jūs atceraties? Un es sacīju: “Viņš mani paņēma, pacēla augšup.” Vai atceraties? [“Āmen.”]Tas ir tieši viņš, viņam ir Septītais Zīmogs - tas, ko es esmu vēlējies zināt visu savu dzīvi. Āmen! Pārējie Zīmogi, protams, man bija ļoti svarīgi, taču, ak, jūs nevarat iedomāties, ko Tas nozīmēja, vienu reizi dzīvē! [Brālis Branhams klauvē pa kanceli -Tulk.] Es lūdzos, es saucu uz Dievu. Es... es... Pēc tām sanāksmēm Fēniksā (tie cilvēki, kas tur bija ar mani, viņi zina) es ilgu laiku paliku kalnos. Vienu rītu es piecēlos un devos uz Sabino kanjonu, uz tiem lielajiem, klinšainajiem, augstajiem kalniem. Es tur uzkāpu. Un tur ir ļoti šaura taciņa, pēc tam tu nogriezies, pacelies augšup uz Lemona kalnu, un tas ir apmēram piecdesmit kilometru garš gājiens (tur augšā ir teju vai desmit metri sniega).
Un tā, augstu kalnos, ļoti agri no rīta, pirms saullēkta, ejot augšup pa to šauro taciņu, spārdot akmentiņus, es sajutu vadību pagriezties uz to pusi. Un es pagriezos un devos augšup pa tādām lielām, robainām klintīm, ak vai, daudzu desmitu metru augstumā. Un es nometos ceļos starp šīm klintīm. Es noliku šo Bībeli un noliku šo grāmatiņu... šo pierakstu blociņu. Es sacīju: “Kungs Dievs, ko nozīmē tā vīzija? Es... es...” Es sacīju: “Kungs, tas... Vai tas nozīmē, ka man ir jāmirst?” Jūs atceraties, kā es jums stāstīju, ka es nodomāju, ka tas varbūt nozīmē manu nāvi, jo kaut kas tā uzsprāga, ka mani teju vai gabalos saraustīja. Jūs to atceraties. Cik daudzi no jums to zina, ir to dzirdējuši? [Sanāksme saka: “Āmen.” -Tulk.] Nu, protams, jūs visi. Un es nodomāju, ka tas, iespējams, nozīmē manu nāvi. Un pēc tam istabā es sacīju: “Vai... Kas... kas tas bija, Kungs? Ko tas nozīmē? Vai tas nozīmē, ka man ir jāmirst? Ja tā, tad labi, savai ģimenei es neko neteikšu. Lai ar mani tā notiek, ja mans darbs ir beidzies.” Es es sacīju... Un tā, kas tas bija? Bet Viņš man atbildēja (jūs atceraties, kā es jums to stāstīju), ka tā tas nav, ka tas bija mana darba turpinājums.
Ak! Ak vai! Vai saprotat? [Sanāksme saka: “Āmen.”] Redzat? Un kad es sēdēju Sabino kanjonā (Debesu Tēvs to zina), tikpat īsti, kā jūs redzējāt to piepildāmies, nonāca tie eņģeļi un apstiprināja katra vēstījuma patiesumu. Tādējādi jūs zināt, vai tas ir no Dieva vai nē. Tas jums jau iepriekš tika pateikts caur vīziju. Es nevarēju jums izstāstīt, kamēr nebija beigušies šie dievkalpojumi, jo man bija aizliegts to darīt. Tajā rītā es sēdēju Sabino kanjonā ar paceltām rokām. Un mans... Vējš bija nopūtis manu veco, melno cepuri. Kad... Es tur stāvēju ar augšup paceltām rokām un lūdzos, es sacīju: “Kungs Dievs, ko gan tas nozīmē? Es nevaru to saprast, Kungs. Kam man ir jādara? Ja ir pienācis mans laiks doties Mājās, tad ļauj man nomirt tepat, kur neviens mani nekad neatradīs. Es negribu, lai kāds mani apraudātu, ja es nomiršu. Es gribu, lai ģimene tikai domātu, ka es vienkārši devos pastaigā. Un mani neatradīs. Noslēp mani kaut kur. Ja man ir jāaiziet, nu, tad ļauj man aiziet. Varbūt Jāzeps kaut kad atradīs šeit manu Bībeli; lai viņš To lieto. Ja ir pienācis mans laiks aiziet, tad ļauj man aiziet, Kungs.”
Manas rokas bija izstieptas, un pēkšņi kaut kas uzradās manā rokā. Es nezinu, nevaru to izskaidrot. Vai es aizmigu? - Es nezinu. Vai es iegāju transā? - Nezinu. Vai tā bija vīzija? - Es nevaru jums to izskaidrot. Es varu jums pateikt tikai to, ka es... Tieši tāpat kā ar tiem eņģeļiem! Un kaut kas iekrita man rokā. Es paskatījos, un tas bija zobens. Tam bija pērļu rokturis, ļoti skaists, un tam bija roku aizsargs no zelta. Bet asmens bija tādā kā hroma krāsā, kā sudrabs, tikai tas bija ļoti spožs. Un tas bija tik plāns un ass, ak vai! Un es nodomāju: “Cik skaista lieta!” Tas precīzi iegūla man rokā. Es nodomāju: “Tāds skaistums, bet,” sacīju, “hm, es vienmēr esmu baidījies no tādām lietām, no zobena.” Es nodomāju: “Ko gan es ar to darīšu?” Un tajā brīdī tur nodārdēja balss, kas lika ripot akmeņiem, sacīja: “Tas ir Ķēniņa Zobens!” Un tad es no tā izgāju. “Ķēniņa Zobens.” Ja būtu pateikts: “Ķēnišķīgs zobens...” Taču bija pateikts: “Ķēniņa Zobens.” Un ir tikai viens Ķēniņš - tas ir Dievs, un Viņam ir viens Zobens, un tas ir Viņa Vārds, ar kuru es dzīvoju. [Sanāksme skaļi priecājas -Tulk.] Tas... Lai Dievs man palīdz, stāvot šeit aiz Viņa svētās kanceles un šī svētā Vārda priekšā, kurš šeit ir nolikts. Tas ir Vārds! Āmen!
Ak, kādā laikā mēs dzīvojam! Cik tas ir vareni! Vai redzat šo mistēriju un noslēpumu? Trešais... Stāvēju tur, kad tas mani atstāja, kaut kas vienkārši atnāca pie manis un sacīja: “Nebaidies.” Es nedzirdēju nekādu balsi, tas bija it kā manī, runāja. Man vienkārši ir jāsaka jums taisnība, tieši to, kas notika. Kaut kas atnāca un pateica: “Nebaidies, tas ir tas Trešais Rāviens.” Trešais Rāviens, vai jūs to atceraties? [Sanāksme saka: “Āmen.” -Tulk.] Viņš sacīja: “Tev ir bijis tik daudz atdarinātāju tam, ko tu mēģināji izskaidrot. Taču,” sacīja, “nemaz nemēģini to darīt ar šo.” Vai jūs to atceraties? Cik daudzi atceras to vīziju? [“Āmen.”] Nu, tas ir visur, uz lentām un visur. Tas bija pirms apmēram sešiem gadiem, pirms septiņiem gadiem. Tas bija pirms septiņiem gadiem. Sacīja: “Nemēģini to izskaidrot.” Sacīja: “Tas ir Trešais Rāviens, bet Es satikšu tevi tur iekšā.” Vai pareizi? [“Āmen.”] Viņš sacīja: “Nemēģini...”
Es stāvēju ar bērnu zābaciņu, kad Viņš pateica man, sacīja: “Izdari Pirmo Rāvienu, un, kad tu to izdarīsi, zivis metīsies pakaļ māneklim.” Sacīja: “Pēc tam esi nomodā par Otro Rāvienu,” sacīja, “jo tās būs tikai mazas zivis.” Viņš sacīja: “Pēc tam Trešais Rāviens tās noķers.” Bet visi tie kalpotāji sapulcējās ap mani, sacīja: “Brāli Branham, mēs zinām, ka tu vari to izdarīt! Aleluja, brāli Branham!” Tā arī ir, es vienmēr esmu bijis saistīts ar sludinātāju drūzmu. Saprotat? Es mīlu cilvēkus, bet viņi grib, lai tu viņiem visu izskaidro, kas ir tas un šitas.
Bet es sacīju: “Nu, hm... nu, es pat nezinu.” Es sacīju: “Jā, es protu makšķerēt.” Es sacīju: “Pirmkārt, ir jāizdara... To ir jādara šādi: ja redzi, ka apkārt ir zivis, vajag paraustīt mānekli.” (Un tieši tāda ir makšķerēšanas taktika.) Un tā, es sacīju: “Paraustiet mānekli. Lūk, redziet, kad es parāvu mānekli pirmo reizi, zivis uzreiz metās tam virsū.” Taču tās bija maziņas, tieši tādas, kādas ķēra viņi. Un tad es sacīju: “Pēc tam tu... tu ņem...” Un es strauji izvilku to krastā. Un es noķēru zivtiņu, taču tā izskatījās kā uz mānekļa uzvilkta āda, tā vienkārši bija...tā bija ļoti maziņa. Un tad es tur stāvēju, un kaut kas pateica: “Es taču tev teicu, ka tā nedrīkst darīt!” Un es sāku raudāt. Es viss biju, lūk, šādi sapinies makšķerauklā. Un es tur stāvēju raudādams, šādi nolaidis galvu. Es sacīju: “Dievs, ak, es... Piedod man! Es esmu viens muļķa cilvēks. Kungs, ne... Piedod Man.” Un man bija tā makšķeraukla. Un rokā man uzradās bērnu zābaciņš, apmēram tik liels. Bet šņorīte, kas man bija, bija apmēram tikpat resna kā mans pirksts, nedaudz resnāka par centimetru. Bet šņores caurumiņš tajā zābaciņā bija apmēram tik liels... droši vien ne lielāks par pāris milimetriem, tā actiņa. Un es centos aizšņorēt to zābaciņu ar to resno centimetrīgo auklu. Ha! Un atskanēja balss, sacīja: “Tu nevari iemācīt pentakostu mazuļiem pārdabiskās lietas.” Sacīja: “Liec viņus mierā!”
Un tieši tajā brīdī Viņš mani pacēla. Viņš paņēma mani augšā un apsēdināja kaut kur ļoti augstu, kur notika kaut kāda sanāksme. Tas izskatījās pēc telts jeb kaut kādas katedrāles. Un es paskatījos, un tur malā stāvēja kaut kas līdzīgs būdiņai, kā maza mājiņa. Un es ieraudzīju, kā tā Gaisma sarunājās ar kādu virs manis - tā Gaisma, kuru jūs redzat uz fotogrāfijas. Tā aizvirpuļoja prom no manis, lūk, šādi, un nostājās virs tās telts, un sacīja: “Es satikšos ar tevi tur.” Un sacīja: “Tas būs Trešais Rāviens, un tu nevienam to neizstāstīsi.” Un Sabino kanjonā Viņš sacīja: “Tas ir Trešais Rāviens.” Un ar to ir saistītas trīs varenas lietas. Un viena atvērās šodien... tas ir, vakardien, otra atvērās šodien, un ir viena lieta, ko es nevaru izskaidrot, jo tas ir nezināmā valodā. Taču es stāvēju tieši tur un to skatījos tai tieši virsū. Un tas ir Trešais Rāviens, kas tuvojas! [Brālis Branhams klauvē pa kanceli-Tulk.] Un Dieva Svētais Gars... Ak vai! Lūk, kāpēc visas Debesis klusēja.
Lasīt pilnu kontu... Septītais Zīmogs.
Laulība un šķiršanās.
