Tā diena uz Golgātas.

William Branham.
 

Lasīt pilnu kontu...
Tā diena uz Golgātas.

Lūkas 23:33,
Un, kad tie nonāca tai vietā, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā Viņu un tos ļaundarus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku.

Tā ir viena no svarīgākajām dienām, kurām Dievs atļāva uzaust uz zemes. Un ja tā, Golgāta - tik svarīga priekš cilvēciskās rases, es domāju, mums būtu vērtīgi atgriezties un pārbaudīt, un vienkārši saprast, ko viņa nozīmē priekš mums. Jo es esmu pārliecināts, ka šajā vēlīnajā stundā, kurā mēs dzīvojam, mēs uzzinām katru Dieva nozīmīgumu, kuru mēs tikai varam zināt; mēs šeit, lai iemācītos visu to, ko mēs varam atrast. Saprast, kas ir priekš mums, un ko Dievs izdarīja priekš mums, un ieraudzīt, ko Viņš apsolīja mums izdarīt. Lūk priekš kā mēs nākam uz baznīcu.

Lūk kāpēc sludinātājs sludina. Lūk kāpēc viņš mācās un domā par Rakstiem, un meklē iedvesmu, tāpēc ka viņš - sabiedriskais Dieva tautas kalps, un viņš cenšas atrast to, kas būs... ko Dievs gribētu teikt Saviem ļaudīm, to, kas palīdzētu viņiem. Varbūt tas apsūdzēs viņus viņu grēkos, bet tas palīdzēs atjaunot tos; lai viņi varētu aizmirst savus grēkus un tad piecelties, lai kalpotu Kungam. Un kalpotājiem tas jāmeklē.

Ja šī diena tāda svarīga priekš mums, viena no lielākajām dienām, paskatīsimies uz trīs dažādajām lietām, ko tā diena nozīmē priekš mums. Varētu paņemt simtiem. Bet šajā rītā es izvēlējos tikai trīs dažādās, svarīgās lietas, ko Golgāta nozīmēja priekš mums, uz kurām mēs gribam apskatīties nākošajās dažās minūtēs. Es lūdzu, lai tas apsūdz katru klātesošo grēcinieku, lai tas liktu katram svētajam nomesties ceļos, lai tas liktu katram slimajam pacelt savu seju pret Dievu - un aiziet no šejienes dziedinātam, lai katrs grēcinieks glābjas, katrs, kas atkritis atgrieztos un pakaunētos par sevi, un katrs svētais priecātos - un pieņemtu jaunu cerību un jaunu cerību.

Tā - liela, svarīga lieta, ko Golgāta nozīmē priekš mums un priekš pasaules noslēdzas tajā, ka tā nokārtoja grēka jautājumu reiz par visām reizēm. 30 Cilvēks bija atzīts par vainīgu grēkā, un par grēku bija nosodījums, kuru neviens nevarēja panest. Sods bija tik liels, ka nebija neviena, kas varētu samaksāt par to. Es patiesi ticu, ka Dievs iepriekš noteica to tādā veidā - lai nosodījums būtu tik smags, ka neviens nevarētu samaksāt par to, lai Viņš to varētu izdarīt Pats. Tad lūk, nosodījums par grēku bija nāve. Mēs visi bijām dzimuši grēkā, ieņemti nelikumīgi un atnācām pasaulē, runājot melus. Tādēļ - nebija neviena no mums, kas būtu cienīgs, un nevarēja atrast uz zemes to, kurš būtu cienīgs.

Grēks nesākās uz zemes. Grēks sākās Debesīs. Lucifers, velns, bija nosodīts radījums par viņa nepaklausību līdz tam, kā viņš nokļuva uz zemes. Grēks sākās Debesīs, kur Dievs nolika eņģeļus un visus pārējos uz tā paša pamata, uz kura Viņš nolika cilvēciskās būtnes. Zināšanas... izzināšanas koks. Dzīvības koks un izzināšanas koks, kur cilvēks varēja izdarīt savu lēmumu. Kad Luciferam bija dota priekšrocība izdarīt savu lēmumu, viņš gribēja kaut ko labāku, kā bija Dievam. No turienes arī sākās bēdas.

Un par grēku bija noteikumi. Noteikums bija nāve. Nāve bija sods, un tas... Mēs varētu iedziļināties šajās detaļās, tāpēc ka es neticu, ka eksistē tikai viena nāve. Ir viena dzīvība. Es ticu, ka cilvēks, kam ir mūžīgā dzīvība, nevar nomirt, un es ticu, ka eksistē tās dvēseles, kura sagrēkoja, pilnīga iznīcināšana, jo Bībele saka: “Dvēsele, kura sagrēkos, patiešām nomirs”, - ne cilvēks, dvēsele, kura sagrēkoja. Tāpēc - pilnīgai iznīcināšanai, sātanam, protams, nāksies nomirt. Kā es nepiekrītu universālistiem, kuri saka, ka velns būs glābts! Viņš sagrēkoja, un viņš ir grēka ciltstēvs. Viņa dvēsele sagrēkoja, un viņš bija gars. Tas gars būs pilnīgi iznīcināts, lai nekas no viņa nepaliktu.

Un kad sākumā grēks krita uz zemes kā melns plīvurs, krītošs no debesīm, viņš burtiski paralizēja zemi. Viņš ieslēdza verdzībā katru radījumu uz zemes - un visu Dieva radību. Cilvēks bija zem nāves, slimības, bēdu, skumju verdzības. Ar viņu krita visa daba. Grēks bija anestezējošais līdzeklis, kurš, faktiski, paralizēja zemi. Mēs šeit palikām bez cerības, tāpēc ka katrs radījums uz zemes bija pakļauts viņam, un katrs dzimušais uz zemes bija pakļauts viņam. Tādā veidā tam bija jāatnāk no kaut kurienes, kur nebija grēka. Tas nevarēja atnākt no zemes. Neviens no mums nevarēja neko izpirkt. Tam bija jāatnāk no kāda cita. Tāpēc, kad cilvēks apzinājās, ka viņš bija atdalīts no sava Dieva, viņš kļuva par ceļinieku. Viņi raudāja, viņi kliedza, vilka dzīvību, klīda pa kalniem, pa tuksnešiem, meklējot pilsētu, kuras Cēlējs un Radītājs bija Dievs. Jo viņš zināja, ka ja viņš kaut kad atkal nokļūtu atpakaļ Dieva klātbūtnē, viņš varētu parunāt ar Viņu par to. Bet nebija ceļa atpakaļ. Viņš kļuva nomaldījies. Viņš nezināja, uz kuru pusi doties, tāpēc viņš vienkārši gāja, klīstot, cenšoties kaut kur atrast ceļu atpakaļ uz to vietu. Kaut kas viņa iekšienē teica, ka viņš dzimis tajā vietā, kura bija pilnīga.

Nav šeit cilvēka - šajā redzamajā auditorijā šorīt vai starp tiem, kas klausās magnetafona lentu, kur viņa aizies pa visu pasauli, nav neviena šeit, vai vēl kaut kur, kas nemeklētu šo pilnību. Tu nomaksā savus rēķinus un domā, ka viss 4 nokārtots. Kad tu samaksāji savus rēķinus, kāds saslims tavā ģimenē. Kad no slimības atspirgstat, saņemat vēl rēķinus, kurus jāapmaksā. Un pēkšņi ievēro, ka tavi mati nosirmo, un tad atkal gribas būt jaunam. Visu laiku, nepārtraukti kaut kas ir šī grēka viļņa dēļ. Bet tā kā tu meklē to sirdī savā, tas arī parāda, ka kaut kur ir pilnība. Kaut kur ir kaut kas.
-----

Beidzot, reiz - tajā dienā uz Golgātas - Viņš nonāca no Slavas, Tas, vārdā Jēzus Kristus, Dieva Dēls, Kurš nonāca no Slavas, un bija radīta Golgāta. Tā bija tā diena, kad cena bija samaksāta, un grēka jautājums bija nokārtots uz mūžiem, un viņš atvēra ceļu uz to, pēc kā mēs tā ilgojāmies un slāpām. Tā atnesa apmierinātības pamatu. Nav cilvēka, kurš kaut jel kad pabijis uz Golgātas un ieraudzījis viņu tādu, kāda viņa bija, varētu palikt, kāds iepriekš. Kad viņš sasniedz to vietu, visu, ko viņš kaut kad gribēja vai vēlējās, atrod. Tā bija tāda svarīga diena un tāda svarīga lieta, ka satricināja visu pasauli. Pasaule bija satricināta tā, kā nekad agrāk, kad Jēzus nomira uz Golgātas un atrisināja grēka jautājumu.

Grēcīgajai pasaulei bija aptumsums. Saule izdzisa dienas vidū un pazaudēja savu spēku. Klintis satricinājās. Kalni pāršķēlās. Mirušie ķermeņi izrāvās no kapa. Kas notika? Dievs mērķēja uz Golgātu. Viņš uz mūžiem ievainoja to zvēru, vārdā sātans. No tā laika tas vēl vairāk saniknojās, tāpēc, ka tas atnesa Gaismu cilvēku rasei; un katrs zina, ka ievainotais dzīvnieks pats ļaunākais... lienot ar pārlauztu mugurkaulu. Tad lūk, sātans bija uzvarēts uz Golgātas. Zeme pierādīja, ka tas tā. Lielākā cena, kura kaut jel kad bija samaksāta, un Vienīgais, Kurš varēja to samaksāt, atnāca un izdarīja to uz Golgātas. Lūk kur bija samaksāta tā lielā cena. Tā ir viena no lietām.

Dievs pieprasīja to. Neviens nebija cienīgs. Neviens nebija spējīgs. Neviens nevarēja izdarīt to. Un Pats Dievs atnāca un kļuva par cilvēku, dzīvoja cilvēcisko dzīvi cilvēcisko vēlmju iedarbībā un bija piesists krustā uz Golgātas. Tur, kad sātans domāja, ka Viņš neizdarīs to, ka Viņš neizturēs - Viņš aizgāja uz Ģetzemani; un Viņš bija pakļauts katram kārdinājumam, kuram kaut jel kad stāvējis pretī cilvēks, tieši kā visi cilvēki; bet Viņš samaksāja cenu, un lūk no kā zeme saduļķojās, kā anestēzija pirms operācijas. 46 Kad ārsts dod cilvēkam pretsāpju līdzekli, no sākuma viņš iemidzina viņu - pirms tā. Un kad Dievs taisīja operāciju baznīcai, pasaule saņēma pretsāpju līdzekli... Bija dabas katastrofa. Nav brīnums, mira Dievs cilvēka miesā. Tā bija tā stunda, kuru gaidīja pasaule, kaut gan dauzi no viņiem to nezināja. Kā tas arī šodien, daudzi meklē to, un tomēr viņi to neuzzina. Viņi neapzinās šo izeju. Viņi vēl joprojām cenšas meklēt šīs pasaules priekus un lietas, cenšoties atrast savu izeju.

Bija daudzi rādītāji, norādošie uz šo dienu. Vairākas lielas pazīmes, kuras bija pavēstītas caur jēru, vērsi, ūbeli un visu to; bet tomēr tas viss nevarēja salauzt to. Tas nevarēja salauzt nāves varu. Jo zeme bija pie velna - tās pašas klintis, pa kurām viņš reiz gāja turp šurp uz zemes, pa degošu sēru. (Lucifers bija rītausmas dēls, un viņš staigāja pa zemi, kad tā bija degošs vulkāns.) Kad Jēzus nomira uz Golgātas, tās pašas atdzisušās klintis izvirda no zemes. Cena bija samaksāta, un sātana verdzība bija salauzta.

Dievs ielika cilvēka rokās ceļu atpakaļ pie tā, ko viņš meklēja. Viņam vairs nav jāraud. Kad Viņš tur uz Golgātas salauza mugurkaulu velnam - galveno grēka atbalstu, slimības, - tas atved katru mirstīgo radījumu uz zemes atpakaļ Dieva klātbūtnē ar piedotiem grēkiem. Aleluja! Mūsu grēki piedoti! Sātans vairs nevar atšķirt mūs no Dieva. Uzcelts liels ceļš. Ierīkoti telefona sakari. Sakari ar Slavu. Katrs var sasniegt šos sakarus. Ja cilvēks ir grēka pilns, viņš pievienots pie “ vecās stacijas”. Viņam šis grēks var būt piedots. Ne tikai piedots, bet par šo grēku samaksāts. Slava! Nav vajadzības tev teikt: “Es necienīgs.” Protams, tu necienīgs. Tu nekad nebiji un nevarēji būt cienīgs. Bet Cienīgais ieņēma tavu vietu. Tu brīvs. Tev nav vairs jāšaubās. Tev nav jābūt cilvēkam, kas meklē priekus šeit uz zemes. Taču:

Dzīvības Avotu Dievs atvēra,
Kristus Asinīs Svētajās;
Un visi, kurus Kristus apmazgāja,
Atrada dvēselē mieru.

Tev nav jābūt pazudušam; ir liels ceļš un gājiens. Un viņš nosaukts “Svētuma Ceļš”. Nešķīstais neatnāk pa to, taču no sākuma viņš iet pie avota; pēc tam viņš iziet uz lielā ceļa.

Viņš satrieca sātana spēkus. Viņš atvēra elles cietuma durvis. Katram cilvēkam, kurš bija ieslodzīts uz šīs zemes - cietumā, baidoties tā, ko tad nāve atnesīs viņam, kad viņš nomirs; uz Golgātas Viņš atvēra kameru durvis un atbrīvoja katru sagūstīto. Tev vairs nav jābūt grēka nomāktam. Tev vairs nav jāuztic savi locekļi grēkam, dzeršanai, pīpēšanai, azartspēlēm, runāt melus. 54 Tu vari būt tikumīgs, taisns, godīgs; un sātans ar to neko nevar padarīt, tāpēc ka tu pieķēries pavedienam, Dzīvības pavedienam. Tas ir nostiprināts Gadsimtu Klintī. Nekas nevar atraut tevi no Tā. Nekādi vēji nevar atraut tevi no Tā. Nē, nekas, pat pati nāve nevar atdalīt tevi no Dieva mīlestības, kura Jēzū Kristū.

Lūk ko nozīmēja Golgāta. Bija atbrīvoti cilvēki, kuri bija verdzībā. Cilvēki, kuri kādreiz bija zem nāves bailēm, var nebaidīties no nāves Cilvēks, meklējošais pilsētu, kuras Celtnieks un Radītājs ir Dievs, var uzsoļot uz lielā ceļa un pagriezt savu seju pret Debesīm, tāpēc ka viņš ir brīvs. Aleluja! Viņš izpirkts! Viņam vairs nav vajadzības uzdot jautājumu, jo ir veids uzzināt, vai tev ir taisnība, vai nē. Dievs dod mums dzīvību. Mūsu grēki pazuda. Tajā dienā uz Golgātas samaksāta cena.
-----

Pirmkārt, mums jāmeklē, ko nozīmēja tā diena. Otrkārt, mums jāsaprot, ko tā diena izdarīja priekš mums, ko tā mums atnesa. Tagad, treškārt, paskatīsimies, kas mums jādara, tās dienas dēļ, kas mums jādara. Pirmkārt, mums tā jāizseko, tāpēc ka tā liela diena - lielākā no visām dienām. Bija nokārtota cena par grēku. Sātana spēks bija salauzts. Un tagad mēs gribam redzēt, kas mums jādara atbildei. Tad lūk, atbildei; kad Jēzus nomira uz Golgātas, tajā dienā uz Golgātas, Viņš ne tikai vienkārši samaksāja cenu par mūsu grēkiem, bet Viņš tāpat arī samaksāja cenu un darīja ceļu, lai mēs varētu iet aiz Viņa. Jo mēs, kā, piemēram, kritušais Ādams, kurš bija izpirkts, kā Gars veda Ādamu - pirmo Ādamu - ar Garu, Kuram bija vara pār visu dabu. Tad mēs - otrais Ādams - vai zemes cilvēki, bijām Kristus izpirkti no tās dienas uz Golgātas, varam sekot Viņam.

Lasīt pilnu kontu...
Tā diena uz Golgātas.

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.

2.Korintiešiem 5:17