Lietus līst uz taisno un uz netaisno.

William Branham.

Lasīt pilnu kontu...
Nesaskaņas sēkla.

Es atrados lūgšanā alā, kur es mēdzu doties, lai lūgtu. Alā kļuva putekļains, un kādā pēcpusdienā es izgāju ārā, noliku savu Bībeli uz baļķa, un uzpūta vējš, atverot to vēstules Ebrejiem 6. nodaļā; tur, kur ir rakstīts, ka pēdējās dienās, kā tas būs, ja mēs atkritīsim no patiesības un atkal tiksim vesti uz atgriešanos no grēkiem, ka vairs nebūs upura par grēku, un par tiem tiem ērkšķiem un dadžiem, kas ir tuvu noraidīšanai, kuru gals ir sadedzināšana; bet lietus bieži līst uz zemi, lai to apūdeņotu, lai to sagatavotu; bet ērkšķi un dadži tiks noraidīti, bet kvieši tiks savākti. Un es nodomāju: “Nu, tas ir tikai vējš, kas nejauši to atvēra.” Nu, es vienkārši noliku Bībeli atpakaļ. Un es nodomāju: “Nu, tagad es vienkārši...” Un atkal sāka pūst vējš un atvēra to vaļā. Tas notika trīs reizes. Un es nodomāju: “Nu, jā, tas ir dīvaini.”

Un tad, kad es piecēlos, es nodomāju: “Kungs, kāpēc Tu atver man šo Bībeli, lai es izlasītu, ko es... Kad es izlasīju to, kur ‘ērkšķi un dadži, kas ir tuvu noraidīšanai, kuru gals būs sadedzināšana.’ Es domāju: Kāpēc gan Tu atver man šo vietu?” Un skatoties ārā uz...

Lūk, šīs īstās vīzijas atnāk bez pārslēgšanās citā pārnesumā. Tas vienkārši ir Dievs. Saprotat? Es paskatījos, un savā priekšā es ieraudzīju zemi, kas griezās apkārt, un es redzēju, ka tā visa ir uzarta. Tur bija kāds cilvēks baltās drēbēs, kas staigāja apkārt, sēdams kviešus. Un, kad viņš bija pazudis aiz zemes izliekuma, atnāca kāds cilvēks, kurš izskatījās briesmīgi, viņš bija ģērbies melnā, un viņš tur visur meta nezāles sēklas. Tās abas auga kopā. Un, kad tas notika, tās abas bija izslāpušas, jo bija vajadzīgs lietus. Un izskatījās, ka ikviena no tām bija lūgšanā, noliekusi savu mazo galviņu: “Kungs, sūti lietu, sūti lietu!” Un atnāca lieli mākoņi, un pār tām abām nolija lietus. Kad tas notika, mazais kviesītis izslējās un sāka sacīt: “Slava Tam Kungam! Slava Tam Kungam!” Un turpat līdzās izslējās arī mazā nezālīte un sacīja: “Slava Tam Kungam! Slava Tam Kungam!”

Un tad tā vīzija tika izskaidrota: lietus līst uz taisno un uz netaisno. Tas pats Gars var nonākt sanāksmē, un visi tajā priecāsies: liekuļi, kristieši un visi kopā. Pilnīgi pareizi! Bet kas tas ir? Viņus var pazīt pēc viņu augļiem! Saprotat? Tas ir tas vienīgais veids, kā to var uzzināt.

Tad nu jūs to redzat, tā kā savvaļas auzas jeb savvaļas kvieši un citi graudi reizēm atdarina īstenos mājas graudus, tik līdzīgi, ka tie pieviltu pašus izredzētos. Es domāju, ka mēs dzīvojam attiecīgā periodā, kad šīs lietas būtu jāsludina un jārunā par tām.

Ievērojiet 41. pantā, ka arī tie divi ir ļoti līdzīgi, tik ļoti līdzīgi pēdējās dienās, ka Viņš ne... Viņš nevarēja uzticēties kādai noteiktai draudzei, lai tos atdalītu, piemēram, metodistiem vai baptistiem, vai pentakostiem, lai tos atdalītu. Viņš teica: “Viņš sūtīs Savus eņģeļus, lai tos atdalītu.” Ierodas eņģelis, lai izdarītu atdalīšanu, nošķirtu pareizo un nepareizo. Un neviens nevar to izdarīt, kā vien Tā Kunga eņģelis. Viņš ir tas, kurš pateiks, kuram ir taisnība un kuram nav taisnība. Dievs pateica, ka Viņš sūtīs Savus eņģeļus pēdējā laikā. Nevis eņģeļus viscaur šeit, bet eņģeļus pēdējā laikā un savāks kopā. Mēs zinām, ka šobrīd tuvojas ražas laiks. Un tā, vārds “eņģelis” faktiski tiek tulkots kā “vēstnesis”. Un mēs redzam, ka ir septiņi eņģeļi no septiņām draudzēm un, tagad nav... visos draudzes periodos...

Ievērojiet, kas, kā Viņš teica, ir sējēji, un arī to, kas ir sēkla. Pirmkārt, tas sējējs bija Viņš, Dieva Dēls, kas izgāja sēt Sēklu. Un aiz Viņa nāca ienaidnieks, kas bija velns, un iesēja nesaskaņas sēklu pēc tam, kad bija iesēta pareizā sēkla. Un tā, draugi, tas ir noticis visos periodos, kopš pastāv pasaule. Tieši tā. Tieši tas pats notika jau no pašiem pirmsākumiem.

----
Mēs redzam, ka pirmais nesaskaņas sēklas sējējs tika iezīmēts kā “velns”, un mēs zinām, ka tas bija 1. Mozus grāmatas 1. nodaļā. Lūk, mēs redzam... un šeit, Mateja grāmatas 13. nodaļā Jēzus joprojām sauc jebkuru nesaskaņu ar Viņa Vārdu par “velnu”. Un šis 1965. gads... Jebkas, kas sēj nesaskaņu, kas ir pretrunā rakstītajam Dieva Vārdam vai pieliek tam jebkādu savu skaidrojumu, tā ir nesaskaņas sēkla. Dievs to necienīs, Viņš nevar. Tas nesajauksies kopā, pavisam noteikti. Tā ir kā sinepju sēkliņa; tā nesajauksies ne ar ko; to nevar sakrustot, tas ir kaut kas īstens. Nesaskaņas sēkla!

Un tā, mēs redzam, kad Dievs iesēja Savu sēklu Ēdenes dārzā, mēs redzam, ka no tās izauga Ābels. Bet, kad sātans iesēja savu nesaskaņas sēklu, no tās piedzima Kains. Viena dzemdināja taisno, otra dzemdināja netaisno. Tā kā Ieva paklausīja nesaskaņas vārdam, pretrunai ar Dieva Vārdu, no tā uzreiz sāka velties grēka bumba, un kopš tā laika tā ir vēlusies vienmēr. Un mēs nekad nedabūsim to visu ārā, kamēr neatnāks eņģeļi un to visu neatdalīs, un Dievs paņems Savus bērnus Valstībā, bet nezāles tiks sadedzinātas. Pievērsiet uzmanību šiem diviem vīnogulājiem.

Ievērojiet, viņu sēklas auga kopā tieši tā, kā Dievs pateica arī šeit Mateja Evaņģēlija 13. nodaļā, mūsu šīvakara tekstā: “Lai tie aug kopā.” Un tā, Kains devās uz Noda zemi, atrada sev sievu un apprecējās; bet Ābels tika nogalināts, un Dievs uzcēla Setu, lai tas ieņemtu viņa vietu. Un paaudzes sāka virzīties uz priekšu starp pareizo un nepareizo. Lūk, mēs redzam, ka laiku pa laikam viņi sanāca kopā, katrs no tiem, un Dievam bija... tas kļuva tik ļauns, ka Dievam bija tas jāiznīcina.

Bet galu galā tās izauga, līdz šīs abas sēklas, nesaskaņas sēkla un Dieva sēkla, parādīja savu patieso seju, un tās noslēdzās Jūdā Iskariotā un Jēzū Kristū. Jo Viņš bija Dieva Sēkla, Viņš bija Dieva radības sākums, Viņš nebija nekas cits kā Dievs. Bet Jūda Iskariots bija dzimis kā pazušanas dēls, atnāca no elles, atgriezās ellē. Jēzus Kristus bija Dieva Dēls, izpausts Dieva Vārds. Jūda Iskariots savā nesaskaņā bija velna sēkla, atnācis pasaulē, lai pieviltu; tieši tāds pats, kāds viņš bija sākumā, Kains, viņa agrākais tēvs.

Jūda tikai spēlēja draudzi. Viņš nebija īsteni patiess. Viņam faktiski nebija ticības, citādi viņš nekad nebūtu nodevis Jēzu. Bet, redziet, viņš sēja to nesaskaņas sēklu. Viņš domāja, ka viņš var draudzēties ar pasauli, ar mamonu, un draudzēties arī ar Jēzu, bet viņam bija jau par vēlu kaut ko labot. Kad pienāca nāves stunda, kad viņš izdarīja to ļaunumu, viņš pārkāpa to atdalošo robežu starp virzību uz priekšu un atgriešanos atpakaļ. Viņam bija jāturpina iet pa to ceļu, pa kuru viņš bija gājis kā krāpnieks. Viņš sēja nesaskaņas sēklu; viņš centās iegūt tā laika lielo organizāciju, farizeju un saduķeju, labvēlību. Un domāja, ka viņš nopelnīs sev kādu naudas gabalu un būs populārs cilvēku vidū. Tas ir tas, kāpēc tik daudzi cilvēki nonāk tajā nesaskaņā, cenšoties iegūt cilvēku labvēlību! Meklēsim Dieva, nevis cilvēku labvēlību. Bet tieši to izdarīja Jūda, kad viņā sakrājās visas šīs nesaskaņas.

Un mēs zinām, ka Jēzus bija Vārds, Jāņa Evaņģēlija 1. nodaļā ir teikts: “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū.” Tātad, Vārds ir sēkla, tad tā sēkla kļuva miesa un mājoja mūsu vidū.

Ja Jūda bija ienaidnieka un nesaskaņas sēkla, tad arī tā kļuva miesa un mājoja mūsu vidū Jūdas Iskariota personā. Viņam nekad nebija īstas, reālas ticības. Viņam bija tas, kas, viņaprāt, bija ticība. Ir īstena ticība un ir arī izdomāta ticība. Un īstena Dieva ticība ticēs Dievam, un Dievs ir Vārds, tā nekad neko tam nepievienos. Bībele mums saka, ka, ja mēs pieliksim kaut vienu vārdu vai atņemsim kaut vienu Vārdu, tad tiks atņemta mūsu daļa no Dzīvības grāmatas; Atklāsmes 22:18, pēdējā, noslēdzošā nodaļa.

Pašā sākumā, Bībeles pirmajā grāmatā, Dievs pateica viņiem nepārkāpt nevienu no tās Vārdiem, ka “ir jāievēro katrs Vārds”, ka viņiem ir jādzīvo no šī Vārda. Šīs Grāmatas vidū atnāca Jēzus un pateica to Savā periodā, teica: “Cilvēks nedzīvos no maizes vien, bet no katra Vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Un Atklāsmes grāmatas noslēdzošajā periodā mums ir pareģots, ka: “Ikviens, kas atņems kaut vienu vārdu no šīs Grāmatas vai pievienos tai kaut vienu vārdu, viņa daļa no dzīvības grāmatas tiks atņemta.”

Tādējādi nekas nevar būt ēnains, tikai īstens, tīrs Dieva Vārds! Tie ir Dieva dēli, Dieva meitas, kas nav dzimuši no cilvēka gribas vai no rokas paspiešanas, vai no kaut kāda veida kristības, bet ir dzimuši Dieva Garā no Svētā Gara, un caur viņiem izpaužas Vārds. Tā ir īstena Dieva sēkla!

Ienaidnieks pievienojas draudzei un kļūst ļoti ortodoksāls mācībā vai kā citādi. Bet tā nav... Tā ir nesaskaņa, jebkas, kas neiziet cauri Dieva Vārda īstenās patiesības filtram. Un kā lai mēs zinām? Mēs sakām: “Nu, viņi... vai tev ir tiesības to skaidrot?” It nemaz! Nevienam cilvēkam nav tiesības skaidrot Dieva Vārdu. Viņš izskaidro Sevi pats. Viņš apsola to, pēc tam Viņš izdara to, tas ir tas skaidrojums. Kad Viņš apsola kaut to, pēc tam Viņš piepilda to, tas ir tā skaidrojums. Jebkas, kas ir pretrunā Dieva Vārdam, ir nesaskaņa! Absolūti!

Un tā, kā es jau teicu, Jūdam nebija īstas ticības. Viņam bija izdomāta ticība. Viņam bija tāda ticība, ka viņš domāja, ka tas ir Dieva Dēls, bet viņš nezināja, ka tas ir Dieva Dēls. Viņš nebūtu to izdarījis. Un cilvēkam, kurš ies uz kompromisu ar to, ka šis Dieva Vārds ir patiesība, viņam ir izdomāta ticība. Īstens Dieva kalps stingri turēsies pie šī Vārda.

Lasīt pilnu kontu...
Nesaskaņas sēkla.

Jo zeme, kas uzsūc sevī bieži līstošo lietu un audzē stādus, noderīgus tiem, kas to apstrādā, saņem Dieva svētību;

Bet ja audzē ērkšķus un dadžus, tad tā nederīga un lāstam tuvu, tās gals ir izdegšana.

Ebrejiem 6:7-8