Kaujaslauks. Cilvēka prātā.

William Branham.

Lasīt pilnu kontu...
Vislielākā kauja, kāda vien ir bijusi.

Un tā, pirms armijas tiek izvietotas kaujas kārtībā, viņiem no sākuma ir jāizvēlas kaujas lauks, tas ir, vieta, kurā šī kauja notiks, izmeklēta vieta. Tā darīja Pirmajā Pasaules Karā, tur bija neitrālā teritorija starp armijām un vietas, kur viņi cīnījās. Tā ka ir jābūt izraudzītām vietām. Kā tad, kad Israēls devās karā pret filistiešiem, katrā pusē bija pakalns, kur viņi pulcējās. Un tieši no turienes iznāca Goliāts un kliedza uz Israēla armijām. Lūk, kur viņu satika Dāvids, ielejā, kad viņš pārgāja nelielo upīti, kas tecēja starp tiem abiem kalniem, tur viņš paņēma akmeņus. Ir jābūt izraudzītai vietai.

Un tur ir kopējs kaujaslauks, neitrāla teritorija, un viņi tieši tajā vietā cīnās. Viņi necīnās, viens šeit, bet bet otrs tur, bet cits skrien vēl kaut kur. Ir kaujas frontes līnija, kur viņi satiekas un izmēģina savus spēkus; kur katra armija izmēģina savu spēku pret otru armiju, kopēja tikšanās vieta. Lūk, nepalaidiet to garām! Kad šī lielā cīņa sākās uz zemes, bija jābūt kādai kopējai vietai, kur armijām satikties. Bija jābūt izraudzītai vietai, kur šī kauja sāksies un kur šī kauja plosīsies. Un šis kaujaslauks sākās cilvēka prātā. Lūk, kur sākas šī cīņa. Cilvēka prāts tika izraudzīts par cīņas vietu, tur tā sākās, un tas ir tāpēc, ka lēmumi tiek pieņemti prātā, galvā. Lūk, tas nekad nesākās no kādas organizācijas, tas nesākās no kaut kā mehāniska. Ne jau tur sākās kaujaslauks. Tāpēc šī organizācija nekad, nekad nevar veikt Dieva darbu, jo kaujaslauks, kur tev ir jāsatiekas ar tavu ienaidnieku, ir tavā prātā. Tev ir jāizdara tava izvēle; tev vajadzēs to izdarīt. Es vēlos, lai šī mazā meitenīte, lūk šeit, kura ir ļoti slima, lai viņa tagad ieklausās patiešām uzmanīgi.

Lēmumi tiek pieņemti prātā, galvā. Lūk, kur sātans satiekas ar tevi un kur notiek lēmumu pieņemšana, jo šādi cilvēku ir izveidojis Dievs. Un tā, man ir (ja esat redzējuši manus pierakstus) uzzīmēta neliela karte. Ne pārāk sen man tā bija uz... es to liku pie tāfeles. Cilvēciskā būtne ir izveidota tieši tāpat kā kviešu grauds. Tā ir sēkla. Un cilvēciskā būtne ir sēkla. Fiziski tu esi sava tēva un mātes sēkla; dzīvība nāk no tēva, pulpa nāk no mātes. Tāpēc tie abi, olšūna un asinis, savienojas. Un asins šūniņā ir dzīvība. Un tur tas aizsākas, attīstās, izveidojot bērnu.

Lūk, ikvienai sēklai ārpusē ir apvalks; iekšpusē ir pulpa jeb mīkstums, bet pulpas iekšpusē ir dzīvības dīglis. Nu, tieši tā esam veidoti mēs: mēs esam ķermenis, dvēsele un gars. Ārpusē ir ķermenis, apvalks; tam iekšpusē ir sirdsapziņa un pārējais - tā ir dvēsele; bet iekšpusē dvēselei ir gars. Un gars pārvalda visus pārējos.

Lūk, kad jūs pārnāksiet mājās, varat uzzīmēt trīs nelielus apļus. Jūs ieraudzīsiet, ka ārējam ķermenim ir piecas maņas, caur kurām tas kontaktējas, un tās ir: redze, garša, tauste, oža un dzirde. Tās ir tās piecas maņas, kas kontrolē cilvēka ķermeni. Šim ķermenim iekšā ir dvēsele, un dvēseli kontrolē: iztēle, sirdsapziņa, atmiņa, spriešana un pieķeršanās. Šīs lietas kontrolē dvēseli. Taču gars, - tam ir tikai viena maņa. Gars... Ak, lai tas kļūst skaidrs! Garam ir viena maņa, un šī maņa ir: vai nu ticība, vai šaubas!(viena vai otra, kas dominē). Tieši tā. Un uz turieni ved tikai viens ceļš - brīvas gribas izvēle. Tu vari izvēlēties šaubas vai arī tu vari izvēlēties ticību; vienu vai otru, kuru gribēsi iedarbināt. Tāpēc sātans ķērās pie galvenās daļas - likt cilvēka garam šaubīties par Dieva Vārdu. Arī Dievs sāka ar galveno daļu - ielikt Savu Vārdu šajā garā. Lūk, lūdzu. Tieši tā tas notiek.

Ja šajā pat brīdī šo draudzi izdotos tā saliedēt, tik ļoti sastiprināt kopā, ka visi būtu dvēselēs vienoti, ka nekur nebūtu it nekādas šaubu ēnas, tad nākošajās piecās minūtēs mūsu vidū nebūtu neviena savārguša cilvēka. Tad šeit nebūtu neviena alkstošā saņemt Svēto Garu, kas to nesaņemtu; ja vien jūs vienkārši varētu savest kārtībā šo konkrēto lietu!

Un tā, lūk, kur sākas kauja, tieši jūsu prātā; gribat to vai negribat... lūk, atcerieties, tā nav “Kristīgā zinātne”, kur prāts valda pār matēriju. Tas nav... Prāts pieņem Dzīvību, kas ir Dieva Vārds, un tas ienes Dzīvību. To dara nevis vienkārši jūsu doma, bet gan Dieva Vārds, kad tas ir ienests jūsu domu kanālā. Saprotat? Tā nav doma, kā to pasniedz “Kristīgā zinātne”, prāts pār matēriju. Nē, tas nav tas. Taču jūsu prāts To pieņem. Tas To satver. Kas kontrolē jūsu prātu? Jūsu gars. Un jūsu gars satver Dieva Vārdu, un tieši Viņā arī ir dzīvība. Tas ienes tevī Dzīvību. Ak, brāli! Kad tas notiek, kad Dzīvība caur šo kanālu ienāk tevī, tad tevī kļūst redzams jeb izpaužas Dieva Vārds. “Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, tas jums notiks.”

Tad ko īsti tas dara? No pašas sirds, kas ir dvēsele, no turienes tas iznāk, barojot katru kanālu. Problēma ir tajā, ka mēs stāvam, lūk šeit, ar daudzām šaubām, cenšoties pieņemt to, kas ir lūk, šeit ārpusē. Jums tas ir jāpārtrauc, un jāienāk tajā kanālā ar patieso Dieva Vārdu, un tad tas nāk ārā pats no sevis, automātiski; tas ir tas, kas atrodas iekšienē. Nozīme ir tam, kas atrodas iekšienē. Sātans ķeras tam klāt no iekšienes.

Lūk, tu teiksi: “Es nezogu, es nedzeru, es nelietoju visas tās lietas.” Tam ar to nav nekāda sakara. Redziet, tā ir iekšiene. Nav nozīmes tam, cik tu esi labs, cik tu esi tikumīgs, cik tu esi patiess; tās ir cienījamas lietas. Taču Jēzus sacīja: “Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes...” Redzat? Ir jābūt kaut kam, kas ir noticis iekšienē. Ja tā nav, tad tā ir mākslīga āriene, jo savas sirds dziļumos tu tāpat vēlies to darīt.

Tas nevar būt mākslīgi, tam ir jābūt īstam. Un ir tikai viens ceļš, pa kurieni tas var ienākt - caur brīvas gribas izvēli; ienākt dvēselē caur tavām domām. “Kā cilvēks domā savā sirdī, tāds viņš ir.” “Ja tu šim kalnam sacīsi: ”kusties“, un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēsi, ka tas, ko tu saki, notiks, tad tev tas notiks.” Vai jūs to sapratāt? [Sanāksme saka: “Āmen.” -Tulk.] Lūk, lūdzu. Lūk, kur ir kaujaslauks.

Ja vien jums tas sāktos, vispirms. Mēs tik ļoti gribam redzēt, kā kaut kas tiek izdarīts. Mēs tik ļoti gribam izdarīt kaut ko priekš Dieva. Šī mazā lēdija ir... bez šaubām, ļoti grib dzīvot. Viņa grib būt vesela. Pārējie, kas atrodas šeit, grib būt veseli. Un, kad mēs dzirdam par tādu gadījumu, kā tas doktors, par mirušo augšāmcelšanu, par lielajām un varenajām lietām, kuras ir paveicis mūsu Dievs, tad mēs ļoti to gribam. Bet lieta tāda, ka mēs cenšamies to sasniegt caur šīm maņām, satvert kaut ko, kas atrodas, lūk šeit, piemēram, sirdsapziņu.

Cik daudz cilvēku bieži nepareizi iztulko Vārdu. Un tāpēc arī mani ir nepareizi sapratuši, sakarā ar aicinājumu iznākt pie altāra. Es sacīju: “Es neesmu pārāk nosliecies uz aicinājumiem iznākt pie altāra,” taču es ar to negribēju pateikt, ka jums nevajadzētu aicināt iznākt pie altāra. Taču kāds paņem citu pie rokas un saka: “Ak, brāli Džon! Zini ko, tu un es, mēs abi visu šo laiku esam bijuši kaimiņi; nāc, nāc šurp, pie altāra, nometies ceļos.” Ko viņš dara? Kaut man šeit būtu tāfele, tad es varētu jums parādīt, ko viņš dara. Viņš cenšas iedarboties uz viņa dvēseli caur pieķeršanos. Tas nestrādās. Tas nav īstais ceļš, pavisam noteikti nav. Varbūt viņš iedarbojas caur (caur ko?) atmiņu - maņu, kas atrodas viņa dvēselē: “Ak, brāli Džon, tev bija brīnišķīga māte! Viņa nomira pirms daudziem gadiem.” Atmiņa! Saprotat? Tā nevar darīt. Tai ir jābūt brīvas gribas izvēlei. Tu pats ļauj Dieva Vārdam... Tu neatnāci, tāpēc ka tava māte bija laba sieviete. Tu neatnāci, tāpēc ka tu esi labs kaimiņš. Tu atnāci, jo Dieva Vārds aicina tevi atnākt, un tu pieņem Viņu uz Viņa Vārda pamata. Šis Vārds nozīmē visu. Šis Vārds! Ja vien tu vari novākt no ceļa visu: visu sirdsapziņu, visas maņas, un vienkārši ļaut ienākt Vārdam, tad šis Vārds precīzi īstenosies.

Lūk, vai jūs redzat, ar ko Tas ir apsegts? Tu teiksi: “Labi,” tu sacīsi, “nu, šīs... sirdsapziņa un maņas, un pārējais, tad tam ar to nav nekā kopēja, brāli Branham?” Protams, ka ir. Taču, ja tu ļausi ienākt Dieva Vārdam, bet pēc tam uzsegsi Tam virsū sirdsapziņu, tad tas nevar augt, tas būs deformēts vārds. Vai jūs esat redzējuši labu kukurūzas graudu, kurš ir iestādīts zemē, bet tam virsū ir uzkritusi kaut kāda nūja? Tas izaugs līks; tāds būs ikviens vīnakoks, jebkas, kas aug augšup, jo kaut kas tam ir traucējis.

Lūk, tieši tas šodien ir noticis ar mūsu vasarsvētku dienas ticību. Mēs esam pieļāvuši ļoti daudzas lietas, kas Tam traucē, šai Ticībai, kura mums ir iemācīta, Svētajam Garam, kas dzīvo mūsos. Mēs esam pieļāvuši pārāk daudzas lietas, skatīdamies uz citiem. Velns vienmēr cenšas tev norādīt uz kāda cita izgāšanos, un viņš cenšas tevi noturēt prom no patiesas un neviltotas liecības. Viņš tev norādīs uz kādu liekuli, kādā brīdī, kurš kaut ko ir centies atdarināt. Viņam tas neizdevās, jo viņš tikai atdarināja. Taču, ja tas nāk no patiesa Dieva Vārda avota: “Debesis un zeme zudīs, bet Mans Vārds nezudīs,” tad Tas nostāvēs! Vai tu to saproti, māsiņ?

Tas ir jāpieņem ar prātu, bet pēc tam jātic Tam ar sirdi. Tad Dieva Vārds kļūst par realitāti, tad Svētais Gars pilnībā attīra katru dvēseles un ķermeņa maņu. Tad tava Dieva apziņa, tava Dieva sirdsapziņa...caur tevi tek viss, kas ir no Dieva; nekur nav nekādu šaubu. Nekas tāds vairs nevar uzrasties. Nekas vairs neuzrodas tavā atmiņā, sakot: “Nu, es atceros, ka Džonsas kundze centās uzticēties Dievam, arī tāda un tāda kundze. Arī Djū kundze reiz centās uzticēties Dievam, lai saņemtu dziedināšanu, un viņai neizdevās.” Saprotat? Taču, ja šis kanāls ir iztīrīts uz izmazgāts, un piepildīts no iekšienes ar Svēto Garu, tas pat neuzpeld atmiņā, nav svarīgi, kas notika ar māsu Džonsu un ko viņa izdarīja. Tad esi tu un Dievs, jūs divatā, un neviens cits, tikai abi jūs. Lūk, lūdzu. Lūk, kur ir tava cīņa.

Lasīt pilnu kontu...
Vislielākā kauja, kāda vien ir bijusi.

Es šodien piesaucu debesis un zemi kā lieciniekus pret jums, ka lieku jūsu priekšā dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tad nu izvēlies dzīvību, ka dzīvotu gan tu, gan tavi pēcnācēji,

5.Mozus 30:19