William Branham.

Lasīt pilnu kontu...
Dievs, kurš ir bagāts žēlastībā.

Un tā, daudziem no jums droši vien patīk vienkārši atzīmēt Rakstu vietas, ko lasa kalpotājs, un es gribētu, lai jūs šovakar, lūdzu, atšķirat vēstuli Efeziešiem. Un pagājušajā svētdienā es runāju par vēstuli efeziešiem, par to, ka Jozuas grāmata ir Vecās Derības efezieši un ka tā ir izpirkšanas grāmata. Un izpirkšanai ir divas dažādas daļas: “iziešana ārā” un “ieiešana iekšā”. Vispirms jums ir jāiziet. Daži cilvēki grib ņemt sev līdzi pasauli; bet, lai ieietu Kristū, tev ir jāiziet no pasaules. Tev ir jāiziet ārā no neticības, lai ieietu ticībā. Pilnīgi nekas nevar palikt tev ceļā. Lai patiešām iegūtu īstenu ticību, tev ir jāatstāj absolūti viss, kas ir pretrunā Dieva Vārdam, lai ieietu ticībā.

Un tā bija Vecās Derības vēstule efeziešiem, Jozuas grāmata. Bet Mozus simbolizēja likumu, kas nevarēja nevienu izglābt; bet žēlastība varēja, un vārds Jozua šeit nozīmē to pašu ko Jēzus, “Jehovaglābējs”. Un tā, vēl mēs ieraugām, ka mēs jau esam nonākuši līdz citiem Efeziešiem, līdz citai Efezai. Jo mūsu intelektuālās konfesijas un tā tālāk, un visas mūsu izglītības programmas ir nonākušas līdz savai...savai Jordānai, tādējādi mums atkal ir vajadzīgi Efezieši. Mums ir vajadzīga iziešana, lai “izietu ārā” un “ienāktu iekšā” aizraušanai.

Un tā, šovakar mēs izlasīsim no 2. nodaļas Efeziešiem. Es to runāju vienkārši tāpēc, lai jūs varētu atrast to vietu jeb atvērt to nodaļu.

Jūs... un jūs Viņš ir darījis dzīvus, kuri bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos, kuros reiz dzīvojāt, pakļauti šīs pasaules varas nesējam, gaisa valsts valdniekam, garam, kas vēl tagad darbojas nepaklausības bērnos. Kopā ar tiem arī mēs visi reiz dzīvojām savas miesas kārībās, ļaudamies miesas un miesas prāta iegribām, pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni kā visi pārējie. Bet Dievs, kurš ir bagāts žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, pat tad, kad mēs bijām miruši grēkā, Viņš ir darījis mūs dzīvus līdz ar Viņu... tas ir, darījis mūs dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti!   [Efeziešiem 2:1-5]
Es gribu paņemt no turienes dažus... tas ir, daļu no tā panta: “Bet Dievs... Dievs, kurš ir bagāts žēlastībā.”

Es vēlos, lai jūs šeit ieraugāt, kā pravietis, tas ir, apustulis Pāvils, kas... kas... kā viņš to pieminēja, ka: “Viņš jūs, kas reiz bijāt miruši, ir darījis dzīvus. Viņš ir darījis dzīvus jūs, kas reiz bijāt miruši, miruši grēkos un pārkāpumos; dzīvojāt pasaulīgu dzīvi, pēc miesas kārībām, un piepildījāt prāta iekāres. Ir...”
Kas izraisīja šo pārmaiņu, saprotat? Un kas izraisīja to no “reiz miruša” uz atdzīvinātu? Atdzīvināt nozīmē “darīt dzīvu”. Tur bija pārmaiņa no nāves uz dzīvību. Nav nekā, nav nekā cita tik varena, kas varētu notikt ar cilvēku, kā viņa pārmaiņa no nāves uz dzīvību. Cilvēks, ja viņš fiziski mirtu un varētu tikt fiziski dziedināts, tā būtu liela lieta, bet nekas nevarētu būt tik liels kā tas, ka viņš ir garīgi miris, bet Dievs ir atdzīvinājis viņu dzīvībai.

“Kādreiz, iepriekšējos laikos, jūs bijāt miruši.” Jūs bijāt miruši. Pat daudzi no jums, kas šovakar ir šeit, var atskatīties atpakaļ un saprast, ka jūs bijāt miruši. Bet kāpēc šovakar jūs neesat miruši, kā jūs bijāt toreiz? Tu esi to pelnījis, jo tu biji grēcinieks, “bet Dievs, kas ir bagāts žēlastībā”. Lūk...lūk, kas par lietu: “Dievs, kas ir bagāts.” Visas tās lietas, kas mēs bijām, “bet Dievs”! Tas visu uzreiz izmainīja: “Dievs, kas ir bagāts žēlastībā!”
Ak, es tik ļoti par to priecājos, ka Viņš ir bagāts žēlastībā. Ja Viņš būtu bagāts tikai ar naudu, ja Viņš būtu bagāts tikai ar materiālām lietām (un tāds Viņš ir), bet tomēr vislielākā lieta ir būt bagātam žēlastībā. Ak, cik lieli ir šie vārdi, jo mēs taču reiz bijām miruši.

Un vienā no vakariem mēs runājām par to, ka tai sēklai ir jāmirst. Un visam tam, kas ieskauj šo dzīvības dīgli, ir ne tikai jāmirst, bet arī jāsapūst. Ja tas nesapūs, tas nevar dzīvot. Un sapuvis nozīmē “pilnībā likvidēts; ar to ir cauri”. Un tad, kad mēs nonāksim līdz stāvoklim, kad mūsu pašu priekšstati un mūsu domāšana ir pilnībā prom un tas viss ir sapuvis un atkritis no mums, tad tas dzīvības dīglis var sākt dzīvot.

Tagad mēs varētu...es varētu te injicēt pavisam nedaudz mācības, ko es ne... Ja jūs tam neticat, viss labi. Ar to viss ir kārtībā. Es tam ticu. Es ticu, ka cilvēks, kad viņš piedzimst šajā pasaulē, ka tad, kad tu esi mazulis, kas ir piedzimis pasaulē, tu nevarētu būt šeit bez Dieva paredzējuma, jo Viņš ir bezgalīgs un Viņš zina visu. Un, kad tas mazulis piedzimst šajā pasaulē, tad tajā mazulī kaut kas ir. Ja viņš kādreiz saņems dzīvību, tad tur, tajā bērniņā atrodas kaut kas tāds, pie kā viņš agrāk vai vēlāk atnāks. Tā mazā sēkliņa ir viņā. Un tā, ja jūs paņemsiet... Raksti skaidri to uzrāda.

Un tā, ja šovakar jums ir mūžīgā dzīvība, ja mums ir mūžīgā dzīvība, tad mēs esam bijuši vienmēr, jo ir tikai viena mūžīgās dzīvības forma. Mēs bijām vienmēr. Un iemesls, kāpēc mēs esam bijuši, ir tas, ka mēs esam daļa no Dieva. Un mūžīgs ir tikai Dievs.
Un tāpat kā Melhisedeks saņēma desmito tiesu no Ābrahāma, un tā tika ieskaitīta viņa mazmazdēlam Levijam, kurš vēl bija Ābrahāma gurnos; samaksāja desmito tiesu, jo viņš vēl bija Ābrahāma gurnos, kad viņš satika Melhisedeku. Es gribu vienu rītu parunāt par to kādā citā vietā: Kas ir šis Melhisedeks? Un tā, paskatieties uz to. Jau tolaik Dievs zināja, ka šis zēns piedzims. Viņš zināja visu.
Un tā, mēs esam daļa no Dieva. Tu vienmēr biji. Tu to neatceries, jo tu biji tikai atribūts Dievā. Tu biji tikai Viņa domāšanā. Tavs vārds, ja tas vispār bija dzīvības grāmatā, tas bija ierakstīts tur pirms pasaules radīšanas. Viņš zināja, kas tu esi

Es to saku nevis tādēļ, lai sajauktu mācību, bet lai to izlabotu, lai mēs varētu atbrīvoties no šīm bailēm un bažām. Jūs nezināt, kas jūs esat. Jūs nekļūsiet, bet jūs jau tagad esat Dieva dēli. Saprotiet, jūs vienmēr esat bijuši Dieva dēli. Saprotat?
Jo, kad jūs bijāt Dieva domāšanā sākumā, jums ir jābūt, kādai jūsu daļai, jūsu dzīvībai, kas tagad ir jūsos, bija jābūt tur kopā ar Dievu. Nu, kad Viņš...vēl pirms Viņš materializējās šeit uz zemes, pirms vēl bija jebkas cits, izņemot Dievu, tu biji viens no Viņa atribūtiem. Viņš zināja, kāds būs tavs vārds. Viņš zināja, kādā krāsā būs tavi mati. Viņš zināja par tevi visu. Vienīgais, kas notika, ir tas, kad tu, būdams grēcinieks...

Daudzi no jums būs vienoti ar mani šajā domā. Kad tu biji mazs zēns vai maza meitene, tu dzīvoji, un bija noteiktas lietas, kas vienkārši... kas citus bērnus neuztrauca, bet tev šķita, ka kaut kas tevī kliedz. Kaut kur tur bija Dievs, un tomēr tu biji grēcinieks. Vai jūs to atceraties? Protams. Nu, kas tas bija? Tā bija tā mazā dzīvības forma, kas toreiz bija tevī.
Un tad pēc kāda laiciņa tu izdzirdēji Evaņģēliju. Varbūt tu aizgāji uz baznīcu, tu izvēlējies to un šito un gāji no konfesijas uz konfesiju. Bet kādu dienu, tā kā tu esi daļa no Dieva, tev bija jābūt daļai no Vārda. Un, kad tu izdzirdēji Vārdu, tu zināji, no kurienes tu atnāci, tu zināji, kas ir patiesība. Tu biji vienmēr, tā sēkla bija tevī vienmēr. Vārds ieraudzīja Vārdu, kas bija tevī, kas bija pirms pasaules radīšanas, ieraudzīja Vārdu, un tu atnāci pie tā.

Kā manā stāstā par mazo ērglēnu, par to, kā tas ērglēns tika izperēts zem vistas. Un šis mazais draudziņš staigāja kopā ar vistām, viņš... tā vista klukstēja, bet viņš nesaprata viņas klukstēšanu. Un tie cālēni, viņu barība, kas viņiem bija kūts pagalmā, viņš to nesaprata, kā viņi to darīja. Bet viņā bija kaut kas, kas šķita atšķirīgs no tā, kas bija tā vista, jo viņš bija ērglis no paša sākuma. Tā tas ir. Kādu dienu, viņu meklēdama, atlidoja viņa mamma, un, kad viņš izdzirdēja to ērgļa kliedzienu, tas atšķīrās no tās vistas klukstēšanas.
Un tieši tā tas ir ar katru no augšas dzimušu ticīgo. Jūs varat klausīties visu teoloģiju, kādu vien gribat, un visdažādākās cilvēciskās pretrunas; bet, kad tur uzplaiksnī tas Vārds, tad kaut kas satver, tu atnāc pie tā. “Jūs, kas kādreiz bijāt miruši grēkā (tajā dzīvē), Viņš ir atdzīvinājis.” Pirmkārt, ir jābūt dzīvībai, uz kuru atdzīvināt. Dievs caur Savu paredzējumu zināja visas lietas. Un mēs bijām iepriekšnolemti būt Dieva dēli un meitas. “Jūs, kas reiz bijāt miruši grēkā un pārkāpumos, kuros mēs visi reiz dzīvojām, bet Viņš ir darījis dzīvus.”

Paskatieties uz Pāvilu, Pāvils taču bija liels teologs. Bet, kad viņš sastapās aci pret aci ar to Vārdu, ar Jēzu, tas darīja dzīvu. Viņš uzreiz atdzīvojās, jo viņš bija tam iepriekšnolemts. Viņš bija daļa no Vārda; un, kad Vārds ieraudzīja Vārdu, tā bija viņa būtība. Visa tā vistu klukstēšana ortodoksālajās draudzēs nespēja viņu it nekādi ietekmēt; viņš bija ieraudzījis Vārdu. Tā bija daļa no viņa. Viņš bija ērglis. Viņš nebija vista; viņš vienkārši bija kopā ar tām kūts pagalmā. Bet viņš bija ērglis jau no paša sākuma.

----
Reizēm jūs runājat ar cilvēkiem uz ielas, runājat ar viņiem par Kungu, bet viņi smejas jums sejā. Nu ko, mums tas vienalga ir jādara. Bet paklausieties: “Neviens nevar atnākt pie Manis, ja vien Mans Tēvs vispirms viņu nepievilks.” Dievam ir jāpievelk. Tur ir jābūt dzīvībai. “Un visi, kurus Viņš Man ir devis, atnāks pie Manis.”
Viņš ir sagādājis visu tiem, kas vēlas tikt izpirkti. Viņš ir sagādājis visu tiem, kas vēlas tikt dziedināti. Un, tā kā Viņš to ir izdarījis, tas padara Viņu bagātu žēlastībā, jo Viņš vienmēr ir bijis bagāts žēlastībā. Tā tam ir jābūt; ja jūs to noraidāt, tad neatliek nekas cits kā vien sods, jo grēks ir jātiesā. Faraons, kad viņš iegāja jūrā kā atdarinātājs, redzēdams, ka viņš varēja ieiet tāpat kā Mozus; Mozus ar savu armiju un faraons ar savu armiju, izskatījās, ka viņiem abiem vajadzēja iet bojā jūrā. Bet Dievs, bagāts žēlastībā, uztaisīja glābšanas ceļu ebreju bērniem (kāpēc?), jo viņi sekoja saviem pienākumiem, viņi sekoja Vārdam.
Lūk, vienīgais veids, kā iegūt žēlastību, ir sekot norādījumiem, kurus Dievs mums ir devis, lai mēs tiem sekotu. Tas ir vienīgais veids, kā Viņš var parādīt žēlastību, kad mēs ievērojam to, ko Viņš ir teicis darīt.

Kā nesen tajā nelielajā diskusijā ar kādu kalpotāju, kurš teica, ka es mācu apustulisko mācību mūsu dienās. Man šķiet, ka es runāju par to vakar vai aizvakar, vai kad nu vēl, par to, kā viņš pateica: “Tu centies ieviest apustulisko mācību šajā periodā.” Viņš sacīja: “Apustuliskais periods beidzās līdz ar apustuļiem.”
Un es pajautāju viņam: “Nu, vai tu tici Vārdam?”
Viņš sacīja: “Jā.”
Es teicu: “Atklāsmes 22:18 ir teikts, ka: 'Kas atņems no tās kaut vienu vārdu vai pievienos tai kaut vienu vārdu,' pat ne divus vārdus, bet vienu vārdu, atņems vienu vārdu.”
Teica: “Es tam ticu.”
Es teicu: “Tad es varu tev pateikt, kur tika dots apustuliskais periods, kur draudzei tika dotas apustuliskās svētības; tagad pasaki man tu, kur saskaņā ar Vārdu Dievs to draudzei atņēma. Tu nevari, tur nekā tāda nav.” Es teicu: “Lūk, atceries, ka Pēteris Vasarsvētku dienā, viņš bija apustuliskā perioda ievadītājs, un viņš tiem visiem sacīja: 'Atgriezieties no grēkiem un kristieties Jēzus Kristus Vārdā grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu. Jo šis apsolījums ir jums un jūsu bērniem un tiem, kas ir tālu, kurus Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.'”

Nu, ja jūs vēlaties klausīties kādas konfesionālas vistas klukstēšanu un joprojām dzīvot pasaules lietās, tad tas parāda, ka tur kaut kas nav kārtībā. Jo tas ir Vārds. “Kas vien vēlas, tas lai nāk.” Un, ja tev ir vēlēšanās, tev būtu jāatnāk. Bet, ja tev nav nekādas vēlēšanās, tad tu esi bēdīgā stāvoklī. Bet, ja tev ir vēlēšanās atnākt, tad nāc un seko Dieva formulai! Un Viņš vienmēr spēj piepildīt to, ko ir apsolījis. Reiz es biju jauns un tagad es esmu vecs, es nekad neesmu redzējis, ka Viņš neizpildītu Savu Vārdu. Jo Viņš var izdarīt jebko, izņemot pievilt. Viņš nevar ciest neveiksmi. Dievs nevar. Nav iespējams, ka Dievs ciestu neveiksmi un joprojām būtu Dievs.

Lasīt pilnu kontu...
Dievs, kurš ir bagāts žēlastībā.

Jo Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas uz Viņu tic, nepazūd, bet iegūst mūžīgo dzīvību.

Jo Dievs nesūtīja savu Dēlu pasaulē, lai Viņš pasauli tiesātu, bet lai pasaule tiktu caur Viņu pestīta.

Kas uz Viņu tic, tas netiek tiesāts, bet, kas netic, tas tāpēc notiesāts, ka netic Dieva vienpiedzimušā Dēla vārdam.

Jāņa 3:16-18